Spriežot pēc ASV paziņojumiem, kas saistīti ar vidējā un mazā darbības rādiusa raķešu līgumu, Vašingtona vairs negrasās neko lemt ar Maskavu. Un pāriet uz ultimātu valodu – tas ir ceļš uz strupceļu, raksta radio Sputnik autors Sergejs Iļjins. Saasināšanas politiskā spēle iegājusi asajā fāzē un pāriet prakses plaknē. Ļoti organiski ir tas, ka nosacījumus Krievijai, kura it kā esot pārkāpusi šo vienošanos, izvirzījis, jeb, pareizāk sakot, paziņojis līdz kaulu smadzenēm karavīrs, kurš nejaušības pēc nokļuvis Valsts departamenta vadītāja krēslā, Maiks Pompeo. Te viņš ir savā vietā. Kaut gan lieta, protams, nav par šo konkrēto personu. Attiecībā pret Maskavu Vašingtonā izveidojies konsenss, un pat ja Donalds Tramps nebūtu pret apspriest ar Krieviju drošības jautājumus – viņš to izdarīt nevar, jo ir sasiets ar rokām un kājām.
Viss stāsts ar ASV nolūku izstāties no INF tā iemesla pēc, ka, it kā, Krievija to pārkāpjot, ir baltiem diegiem šūts. Ir labi zināms: tai patiešām ir jūrā un gaisā bāzētas raķetes ar darbības rādiusu, kurš atbilst līgumā noteiktajam ierobežojumam. Bet – uzmanību! – dokuments attiecas tikai un vienīgi uz sauszemē bāzētām raķetēm. Tas ir principiāls jautājums. Savukārt pašas ASV aktīvi izstrādā un veic ballistisko raķešu izmēģinājumus ar darbības rādiusu no 500 līdz 5000 kilometriem un izvieto Eiropā iekārtas, kuras spēj palaist "Tomahauka" tipa spārnotās trieciena raķetes. Bāzējas tās tieši uz sauszemes, kas ir tiešs un rupjš līguma pārkāpums. Tādēļ tai nav jābūt Vašingtonai, bet gan Maskavai, kura izvirzītu ultimātu. Bet kuram gan rūp objektivitāte? Ģenerālās līnijas izpildīšanas dēļ Vašingtona nepievērš uzmanību neatbilstībām un acīmredzamām atstarpēm.
Vladimirs Putins paziņoja: Amerika nav sniegusi nekādus pierādījumus, ka Krievija it kā pārkāpj Vidējā un mazā darbības rādiusa raķešu likvidācijas līgumu. Prezidents piebilda, ka Maika Pompeo paziņojums ir aizkavējies, jo no sākuma Amerika paziņoja par to, ka grasās izstāties no līguma, un tikai pēc tam sāka meklēt pamatojumu. Tieši tā arī bija. Nolūku izstāties no vienošanās Donalds Tramps izteica jau oktobrī. Un lika atbildīgajām iestādēm savākt datus par līguma nosacījumu pārkāpumiem no Maskavas puses. Tie, protams, "izraka". Tiesa, prezentēt sabiedrībai savus datus, kā jau vienmēr, neizlēma. Acīmredzami, izmantojot vienkāršu paņēmienu šādos gadījumos: pierādījumi nav paredzēti publicēšanai viņu augstākās slepenības dēļ.
Tiesa, tas netraucēja Vašingtonai ultimatīvi paziņoja, ka ASV ir gatavas izstāties no INF, ja Maskava 60 dienu laikā neatgriezīsies pie tā ievērošanas. Šī termiņa laikā, pēc Valsts departamenta vadītāja sacītā, Savienotās Valstis neizstrādās, neražos un neizvietos šāda veida raķešu sistēmas. Nu, pareizāk sakot, pārtrauks šo procesu uz divu mēnešu termiņu: acīmredzami, tā tas ir jāsaprot. Starp citu, vai Pompeo vārdi nelīdzinās sevis atmaskošanai? Līguma nosacījumi skaidri norāda: pusēm ir jāiznīcina esošās raķetes ar darbības rādiusu no 500 līdz 550 kilometriem un neražot jaunas. Un kā lai saprot Valsts departamenta vadītāja izteicienu, ka tieši šo divu mēnešu laikā ASV nenodarbosies ar aizliegtiem ieročiem? Tātad pirms ultimāta izvirzīšanas, iznāk, ka nodarbojās? Bet atstāsim lingvistiskās nianses un vingrinājumus malā, lai izvairītos no greiziem skaidrojumiem.
Problēmas būtība ir pavisam cita. Eiropas politiskajā patstāvībā, jeb tās trūkumā. Kā zināms no vēstures kursa, pagājušā gadsimta 70. gados vidējā un mazā darbības rādiusa raķetes amerikāņu galvu nocērtošā trieciena koncepcijas ietvaros, kura balstījās uz uzvaras sasniegšanas un lidojuma laika, tika izvietotas Rietumeiropā. Un izstāšanās gadījumā no INF tādas pašas darbības rādiusa ziņā, tikai daudz jaudīgākas un tehnoloģiskākas raķetes atradīsies tieši tajā pašā reģionā. ASV teritorijā no tām nav nekādas jēgas, ja runa ir par pretošanos Krievijai, nevis Kanādai vai, pieņemsim, Kolumbijai. Tādēļ Vašingtonas lēmums nostādīs Eiropas elites nevis vienkārši smagas, bet gan liktenīgas izvēles priekšā: izteikt savu stingro pozīciju, riskējot ar ļoti un ļoti daudzām lietām, jeb ierasti pieņemt zem sava jumta.
Eiropas galvaspilsētām ir par ko aizdomāties. Krievijas armijas Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs jau paziņojis, ka Maskava neatstās bez atbildes ASV izstāšanos no vienošanās, nosaucot šo iniciatīvu par bīstamu soli, kurš spēj negatīvi ietekmēt Eiropas drošību un globālo stratēģisko stabilitāti. Eiropas politiķi pēdējo gadu laikā dažādu iemeslu dēļ neizteica viedokli, kurš atšķirtos no amerikāņu. Taču visi šie iemesli pašai Eiropai nav bijuši kritiski. Tagad ir pavisam cits gadījums. Un tas prasīs ne duci vien politiskās gribas, ja Vecajā Pasaulē vēl atceras, kas tas ir.
