RĪGA 19. novembris – Sputnik. Zinātnieki jau ne pirmo dienu runā, ka Baltijas jūrā slēpjas nāvējoši draudi, un atskaite par ekoloģisko situāciju Baltijā, ko publicējis Latvijas Hidroekoloģijas institūts, kļuva par kārtējo apstiprinājumu tam, vēsta Rus.lsm.lv.
Saskaņā ar atskaites datiem, Baltijas jūras ūdenī mītošajās zivīs ir pārsniegts polihlorbifenila (PHB) līmenis – viela, kuras nonākšana cilvēka organismā spēj izraisīt tā dēvēto "ķīmisko AIDS". Tas ir stāvoklis, kad cilvēks, kurš tiek pakļauts hlora organiskās indes ietekmei, kuru vidū ir PHB, mirst nevis no saindēšanās ar to, bet no jebkuras, principā, nenāvējošas slimības.
Latvijas Pārtikas drošības zinātniskais institūts BIOR runā arī par dioksīnu jūras zivs sastāvā.
Labās ziņas
Latvijas Hidroekoloģijas institūta 100 atskaites lappusēs sniegts Baltijas jūras un Rīgas jūras līča ekoloģiskais vērtējums laika posmā no 2011. līdz 2017. gadam. Liels datu skaits dokumentā ir saistīts ar jūras zivju ķīmisko sastāvu.
Ir arī labās ziņas. Pēc Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa departamenta vadītāja Jura Aigara sacītā, jūras zivīm pakāpeniski izzūd insekticīds DDT, kurš tika aktīvi izmantots PSRS lauksaimniecībā.
Vērts norādīt, ka, pēc zinātnieku uzskatiem, DDT piemīt asa toksiska ietekme uz cilvēka organismu – gan nelielās, gan vidējās devās izraisa saindēšanos, savukārt lielās – spēj novest pie letāla iznākuma. Pastāv uzskats, ka DDT saturs organismā spēj izraisīt sirds un asinsvadu slimības, onkoloģiju un novest pie neiropsihiskām novirzēm.
Taču DDT saturs Baltijas zivīs samazinās un šobrīd nepārsniedz kritiskos rādītājus. Toties šo pesticīdu aizvieto PHB, un līdz ar to – jaunas problēmas.
DDT vietā nāks PHB
PHB izmanto rūpniecībā, lai samazinātu ugunsbīstamību. Ar to tiek apstrādātas mēbeles, elektronika. Tiek uzskatīts, ka 80% no visa pasaulē saražotā PHB jau nonākuši apkārtējā vidē.
Aigars paskaidroja, ka viss paliekošais materiāls rada putekļus, un, kad cilvēki mazgā grīdu, šie putekļi paliek ūdenī un nonāk notekā. Pēc tam tas iziet cauri attīrīšanas iekārtām, kur daļa kaitīgo vielu paliek, taču daļa tomēr aiziet jūrā. Tur PHB nonāk zivīs un uzkrājas to taukos.
Tostarp, PHB saturs pārsniegts lašos, siļķēs, ķilavās, nenozīmīgā daudzumā mencās un asaros. Turklāt, pēc Aigara sacītā, Baltijas mencā un siļķē atrasts liels daudzums dzīvsudraba.
Tiesa, zivs sastāvā nav vairāk dzīvsudraba, nekā to atļauj pārtikas normatīvi, kuri ir zemāki, nekā Hidroekoloģijas institūta normatīvi.
Lieta tāda, ka pārtikas normatīvi ir izstrādāti priekš cilvēka, savukārt Hidroekoloģijas institūta normatīvi tiek aprēķināti, ņemot vērā Baltijas jūras ūdeņos un piekrastē mītošo dzīvnieku uzturu. Viņi ir visvairāk pakļauti saindēšanai ar ķimikālijām tostarp arī tāpēc, ka zivis ietilpst viņu ikdienas uzturā, savukārt cilvēks ēd zivis epizodiski.
Pērciet sīkākas zivis
Zivju ķīmiskā sastāva noteikšanas iekārta atrodas Pārtikas drošības institūtā BIOR. Tur pēdējā laikā tika izpētīti 11 zivju veidi, kuras tika noķertas Latvijas iekšējos ūdeņos. Viņu vidū ir līdaka, asaris, karūsa un zandarts.
Pēc BIOR institūta Gāzes hromatogrāfijas laboratorijas vadītāja Dzintara Zača sacītā, lielākoties dioksīna saturs zivīs no iekšējām ūdenstilpnēm nepārsniedz galēji pieļaujamo robežu. Taču pastāv izņēmums – zutis. Tam ir izskaidrojums: zutis ir tranzīta zivs, kura Latvijā pavada tikai noteiktu tās dzīves daļu, savukārt pārējā laikā migrē pa Baltijas jūru, līdz pat Sargasu jūrai Atlantijas okeānā.
Latvijas zinātnieki iesaka, iegādājoties zivi, it sevišķi Baltijas jūrā nozvejotu, pirkt mazāka izmēra zivis, jo tās mazāk uzkrāj kaitīgās vielas. Pēc speciālistu domām, lietot uzturā Baltijas jūras zivis, piemēram, lasi vai ķilavu, drīkst. Taču tas ir jādara ne biežāk kā reizi mēnesī, savukārt grūtniecēm labāk vispār no tā atturēties.
Nāvējošais sveiciens no Baltijas dzelmes
Iepriekš BIOR institūta Zivju resursu atjaunošanas nodaļas vadītāja Ruta Medne intervijā Sputnik Latvija stāstīja, ka pēdējā laikā zvejnieki arvien biežāk noķer Baltijas jūrā lašus, kuru miesu klāj kaut kāda pelējuma sēnīte.
Ar simts procentu pārliecību noteikt, kas ir noticis, zinātnieki pagaidām nevar – nav zināms nedz vīruss, nedz sēnīte, nedz baktērijas, kuras tieši tā bojā zivju miesu. Taču daži zinātnieki uzskata, ka laši, tieši kā citi zivju veidi, varētu tikt saindēti ar ķīmiskajiem ieročiem, kurus pēc Otrā pasaules kara nogremdēja Baltijas jūrā. Augstākminētie dioksīni nonāk ūdenī tieši indīgo kaujas lādiņu sadalīšanās rezultātā.
Turklāt par Baltijas jūras problēmām, kuras izraisījuši ķīmiskie ieroči, runāja arī rezerves viceadmirāls, zinātņu doktors Tengizs Borisovs, kurš no 1992. līdz 1994. gada bija Krievijas Federācijas valdības Īpašās nozīmes zemūdens darbu rīkošanas komitejas priekšsēdētājs.
Viņš skaidroja, ka ķīmisko ieroču apbedījumi, kuri guļ Baltijas jūras dzelmē kopš 1947. gada, pastāvīgi saindē tās ūdeņus un neizbēgami novedīs Baltijas reģionu pie liela mēroga ekoloģiskas katastrofas.
Runājot par to, kas notiek ar toksiskajām vielām pēc nokļūšanas ūdenī, Borisovs paskaidroja, ka kādas no tām, tostarp sinilskābe, tiek neitralizēta, bet tādas vielas kā iprīts, sabiezē un, lēnām izšķīstot, nonāk barība ķēdēs: no sākuma ar tām kontaktē planktons, pēc tam zivis, kuras to ēd, pēc tam zivis ēdošās zivis.
Borisovs uzsvēra, ka Baltijas jūrā nozvejotās zivs ēšana ir analoģiska krievu ruletes spēlei. Turklāt, viņš norādīja, ka pat peldēšanās Baltijas jūras ūdeņos spēj novest pie bēdīgām sekām.
