Vladimirs Putins atbalstīja ideju veidot Eiropas armiju. Viņa vārdi atstājuši divēju iespaidu uz eiropiešiem, kā arī, protams, uz britu un amerikāņu kolēģiem, atzīmēja RIA Novosti autore Irina Alksnis.
Jāpatur prātā, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons ierosinājumu radīt Eiropas armiju pamatoja ar argumentu, ka armija vajadzīga "aizsardzībai no Ķīnas, Krievijas un pat ASV". Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele, gluži pretēji, nesen paskaidroja, ka "vienota Eiropas armija pierādītu pasaulei, ka karš Eiropā ir neiespējams".
Atgādināsim, ka iepriekš Francijas finanšu ministrs Bruno Lemērs aicināja pārvērst Eiropu par "impēriju tādu kā ASV un Ķīna".
Tiesa, viņš piebilda, ka šai "impērijai" jābūt miermīlīgai lielvalstij, kas balstās uz tiesiskas valsts principiem. Taču, pēc viņa domām, "Eiropai vairs nevajag baidīties likt lietā savu varu".
Pēdējā laikā tamlīdzīgi asi Eiropas valsts amatpersonu izteikumi skan aizvien biežāk, un parasti tos vērtē Eiropas un ASV attiecību spriedzes kontekstā.
Pie tam, lai arī "lielvalstiskos" izteikumus pastiprina virkne vadošo Eiropas sabiedrisko un politisko darbinieku (piemēram, Angela Merkele), redzams, ka tieši franči šajā ziņā izceļas īpaši un dažkārt tas noved pie neliekuļoti amizantām situācijām.
Atliek atsaukt atmiņā incidentu aizvadītajā nedēļā, kad pēkšņi tika atcelta Krievijas un ASV prezidentu saskaņotā tikšanās Parīzē. Iemesls ir ļoti oriģināls: Emanuels Makrons nav vēlējies, lai Krievijas un ASV pārrunas aizēnotu Elizejas pils organizētos pasākumus Pirmā pasaules kara noslēguma piemiņai.
Elizejas pils saceltajā tracī ir arī kāda simboliska nianse: kā zināms, Pirmais pasaules karš iezīmē pēdējos patiesos Francijas militāro ģeopolitiskos panākumus. Par tās iekļaušanu starp uzvarētājiem pēc Otrā pasaules kara sacerēti bezgala daudzi joki, taču nekādu citu variantu nav.
Tieši simt gadi pagājuši kopš pēdējiem panākumiem, pareizāk sakot, kopš pēdējā jūtamā ieguldījuma vispasaules militāri politiskajos notikumos. Tas ir ilgs laiks. Pārāk ilgs valstij, kas saglabā nopietnas ģeopolitiskās ambīcijas un pretenzijas par iesaistīšanos topošajā pasaules sadalīšanā.
Situāciju vēl pasliktina tas, ka pašlaik Parīze zaudē nedaudzās "bijušā krāšņuma paliekas", lielvalsts pazīmes, ko tai izdevies saglabāt pēdējos gadu desmitos. To apliecina acīmredzami piemēri.
Pirmkārt, Lībija. Lai arī par Lībijas valsts iznīcināšanu un asinspirti, kādā iegrūsta valsts, parasti tiek vainoti Rietumi kopumā, it īpaši – kā jau parasti – ASV, patiesībā toreizējo notikumu galvenā iniciētāja bija Francija. Tā pirmā sāka operāciju ar mērķi izveidot zonu bez lidojumiem Lībijas gaisa telpā.
Šo notikumu rezultāti visiem ir labi zināmi. Patlaban pasaule vēro, kā Krievija pārtvērusi iniciatīvu, ko zaudējuši vai, pareizāk sakot, atmetuši Rietumi, tostarp – arī Francija, jo zudusi kontrole pār situāciju. Tagad Krievija aktīvi strādā ar Lībijas politiskajiem spēkiem, lai atjaunotu Lībijas valstiskumu.
Otrkārt, Centrālāfrika. Eiropas valstis bieži saglabā politisko, ekonomisko un pat militāro kontroli savās bijušajās kolonijās. Starp tām bija arī Francija – tā aktīvi piedalījās, pat militāri iejaucās Āfrikas valstu – savu bijušo koloniju – lietās. Runa pārsvarā ir par Centrālāfrikas valstīm. Taču arī te Parīze zaudē līdzsvaru, un par to, starp citu, tā var "pateikties" Maskavai. Pēdējā gada laikā frāze "Krievija un Centrālāfrikas Republika" ir labi pazīstama cilvēkiem, kuri seko ziņām no visas pasaules.
Patiešām, Maskava aktīvi sadarbojas ar reģiona valstīm, tostarp arī militārajā un militāri tehniskajā jomā, aizvien biežāk pabīdot malā bijušo metropoli.
Vārdu sakot, Parīzes vētrainā vēlme no jauna kļūt par impērijas galvaspilsētu ir tīri labi saprotama.
Taču saprotams ir arī miers, ar kādu uz šo vēlmi skatās tagadējās lielvalsts galvaspilsēta – Maskava. Pārāk labi redzama starpība pieejā, ko izmanto divas Eiropas valstiskuma domājamās lokomotīves
Francija, iespējams, vēlas nodemonstrēt muskuļus globālajā arēnā, bet Vācija – mierīgi saturēt grožos pašu Eiropas Savienību.
Un tas liecina, ka "Eiropas vienotā armija", ja tā patiešām parādīsies, diezin vai būs labāk spējīga cīņām nekā pašreizējā NATO.
Tiesa, armija nebūs tik lielā mērā atkarīga no Vašingtonas, tāpēc tās izveides perspektīva patiešām ir apsveicama.
