Sāksim ar ziņām no Eiropas. Sensācija par Vācijas specdienestos atklāto neonacistisko sazvērestību izskatās aizvien mīklaināka, uzskata RIA Novosti autors Viktors Marahovskis.
Jāņem vērā, ka pie mums (Krievijā – red.) ziņa nonāca rikošetā – ar britu tabloīdu starpniecību. Angļu, pēc tam arī krievu mediju liesmainajā atstāstījumā viss izskatās tā: "atklāti divi simti elitāru vācu speciālo uzdevumu vienību karavīru-neonacistu, kuri gatavojušies X dienā likvidēt visus galvenos kreisos politiķus".
Patiesībā pagaidām runa ir tikai par dažiem arestētiem "radikāļiem" ar bundesvēra vecāko leitnantu Franko A. priekšgalā. Šis Franko tika aizturēts jau pērn. Viņš kļuvis slavens tāpēc, ka sekmīgi izlicies par sīriešu bēgli un (iespējams) kopā ar trim domubiedriem gatavojis federālā prezidenta Joahima Gauka un pašreizējā ārlietu ministra Haiko Māsa gāšanu.
Tagad noskaidrojies, ka viņa paziņu sarakstā bijis arī kāds pretizlūkošanas virsnieks, kurš palīdzējis izbeigt izmeklēšanu pret vairākiem karavīriem, kuriem tāpat bijuši sakari ar Franko.
Jautājumā par "diviem simtiem elitāru neonacistu, kuri gatavojuši X dienu", runa gan drīzāk ir vienkārši par "izdzīvotājiem". Tie ir cilvēki, pārliecināti, ka pasaule gāžas bezdibenī, drīz sāksies pasaules karš un zombiju apokalipse, un izdzīvos tikai tie, kuri sagatavos degvielas, gaļas konservu, patronu un medikamentu rezerves savos bunkuros.
Tiesa, spriežot pēc publikācijām vācu medijos, šie izdzīvotāji patiešām dien armijā, arī elitārajās vienībās. Viņiem patiešām nepatīk "kreisie" un migranti (tas ir pilnīgi dabiski, ja cilvēki gaida apokalipsi un zombiju uzbrukumu). Kāds no viņiem patiešām "čatā" apspriedis, ko vērts nobeigt katastrofas gadījumā.
...Te demonstratīva ir cietsirdība, ar kādu vācu specdienesti ķemmē savas rindas un savus pilsoņus, organizē masveida tvarstīšanu un atmasko "tīklus". Tai ir tikai divi cēloņi...
Pirmais: zem vācu kārtīguma plānās kārtiņas vēl joprojām slēpjas nacisma zvērīgais ģīmis. Civilizētu nacionālistu, eiroskeptiķu un pret migrantiem naidīgi noskaņotu ļaužu Vācijā nevar būt – tie ir hitlerieši. Šajā gadījumā nākas atzīt, ka 70 gadus ilgā Vācijas paraudzināšana bijusi velta, ka mežonīgie teitoņi nav civilizējami, tās ir bumbas ar laika degli, jebkurā brīdī gatavas uzsprāgt un izlaist brūno mēri. Ja tā patiešām ir, perspektīvas ir drūmas, jo šī valsts vada tagadējo Eiropas Savienību un attiecības ar amerikāņu okupantiem pamazām pasliktinās.
Otrs variants: tagadējā Vācijas valsts ir nestabila, mākslīga. Pēc būtības tā ir marionete un pūlas savaldīt vāciešu dabiskos impēriskos instinktus. Tā ļoti labi apzinās savu marionetes būtību, tāpēc pasludina par ultralabējiem un neonacistiem visus, kuri kaut mazdrusciņ nosliecas prom no "nacionālisma" vai "valstiskuma". Ja tā patiešām ir, perspektīvas vēl joprojām ir drūmas, jo attiecības ar amerikāņu okupantiem tomēr pasliktinās.
…Bet tagad – pats interesantākais.
Pirms divdesmit gadiem neviens Eiropā un ASV nebūtu pārsteigts, padzirdot, ka pie kodollielvalsts stūres stāsies kārtējais nacionālists, ko pārņēmušas domas par bijušās varenības atjaunošanu. Vai to, ka karavīri, apņēmušies atriebties, gatavos sazvērestību ar valsts apvērsumu un slepkavībām. Par šo katastrofisko scenāriju sacerēti simtiem grāmatu, uzņemtas filmas, kuru garums mērāms nedēļās. Tikai viena sīka nianse: scenārijs katru reizi pielaikots nevis ASV, nevis Eiropai, bet gan Krievijai.
Tikai pie mums pastāvīgi, no vienas grāmatas otrā, kaut kādi aizvainoti nacistiski noskaņoti kareivji organizē apvērsumu un sāk draudēt pasaulei. Tikai pie mums jau divdesmit gadus, no vienas filmas otrā "pie varas nāk nacionālists, kas sola atjaunot zaudēto varenību, sašķeļ nāciju un sāk pilsoņu karu".
Lūk, kāda aina izveidojusies reālajā dzīvē 2018. gadā. Demokrātiskajās ASV pie varas nācis revanšists Tramps, valstī aug politiskā šķelšanās ar rasu naida elementiem. Demokrātiskajā Vācijā atmasko paranojas mocītu karavīru sazvērestības un nesekmīgi cīnās ar etniskās spriedzes pieaugumu.
Šajā trauksmainajā fonā vienīgā valsts, kurā nav manāms "krievu katastrofas scenārijs", nez kāpēc ir pati Krievija. Protams, šeit ir milzum daudz asu sociālo problēmu, taču nav manāma ne politiskās nācijas šķelšanās, ne etniska vai reliģiska naida lavīnas un apvērsuma pazīmes.
Protams, arī pie mums ir cilvēki, pārliecināti, ka zombiju apokalipse jau sākusies un dzimtene iet bojā. Taču neviena paniskā tēma, ko viņi laiž klajā, neskar sabiedrību "pa īstam". Krievijā nez kāpēc nav tā, kas liek patiesi ienīst vienam otru miljoniem eiropiešu un amerikāņu.
Man nāk prātā tikai viena hipotēze, kāpēc tā.
Krievijas kontekstā rietumu analītiķi (un līdz ar viņiem arī beletristi un scenāristi) ir pieļāvuši milzu kļūdu. Tīri ideoloģisku iemeslu dēļ viņi nespēj atzīt, ka katastrofa Krievijā notikusi jau 1991. gadā (nē, kā tad to var atzīt, ka rietumu vērtību, kapitālisma un demokrātijas uzvara varējusi kaut kur nest katastrofu). Tāpēc viņi gaidīja, ka sprādziens un sabrukums Krieviju gaida kaut kad nākotnē. Viņi gaidīja to, kas jau ir noticis. Ceturtdaļgadsimtu viņi vēroja, kā valsts atgūstas pēc apokalipses, taču nekādi nespēja to aptvert. Viņi gaidīja, kad beidzot nāks sabrukums.
Galu galā Krievija ar mierīgu interesi vēro izvirdumus modernās demokrātijas valstīs, kurās mežonīgāko modernāko vērtību triumfa marši saplūst kopā ar populistu un ultralabējo paisumu, kurās katrā nācijā izveidojusies plaisa.
Pilnīgi iespējams, ka viss, kas pie mums palicis aiz muguras, mūsu partneriem vēl gaidāms nākotnē.
