Plašu atbalsi radīja nesen publicētais organizācijas More in Common pētījums. Ja līdz šim daudzi uzskatīja, ka pret politkorektumu pārsvarā iebilst iesīkstējuši konservatori, taču aptauja uzskatāmi apliecināja: to ienīst lielākā daļa visu sociālo grupu pārstāvju. Pret to izteikušies 79% jauniešu vecumā līdz 24 gadiem, 61% liberāļu, 83% cilvēku ar zemu ienākumu līmeni utt., portālā RIA Novosti stāsta autors Vladimirs Korņilovs.
Daudzi uzskata, ka viens no galvenajiem šī pētījuma paradoksiem ir politkorektuma galvenā mīta sagraušana: izrādījies, ka nacionālās un rasu minoritātes, kuru jūtas politkorektumam it kā nāktos aizsargāt, to vērtē pat negatīvāk nekā baltie amerikāņi, kuru starpā politkorektumu necieš 79%. Toties starp aziātu izcelsmes amerikāņiem tas nepatīk 82%, starp spāņvalodīgajiem – 87% (kopumā negatīvu attieksmi demonstrēja 80% respondentu). Vārdu sakot, tas ir īsts trieciens liberālajai elitei, kura kopš 90. gadu sākuma konsekventi un plānveidīgi uzspiež sabiedrībai savu politkorekto "jaunvalodu".
Es pats ar amerikāņu politlkorektumu saskāros tajos pašos 90. gados, teju vai pirmajās dienās, ko ciemojos Teksasā. Fortvortas centrālajā grāmatveikalā ieraudzīju milzīgu plauktu "Melnā Amerika" un naivi (ko lai saka – tobrīd vēl sabiedrību neizjutu!) pavaicāju pārdevējam: "Ja jau ir grāmatas par "melno Ameriku", tad jau būtu tīri loģiski, ja būtu arī plaukts "Baltā Amerika"? Ak kungs, ko tik nenācās uzklausīt no pārdevēja. Viņš, bailīgi uz visām pusēm skatīdamies, sāka sašutis klāstīt: "Kā jūs varat tā runāt! Tas taču nav politkorekti!" Sapratu, ka par tādām lietām labāk nejokot, kamēr nebūšu izpētījis vietējos tikumus, atvainojos un devos tālāk veikalā. Taču pats dīvainākais notika dažas minūtes vēlāk: tas pats pārdevējs mani sameklēja šaurā ejā starp plauktiem, kur cilvēku nebija, un čukstus teica: "Ziniet, es pats visu laiku lauzu galvu par šo jautājumu." Te nu es sapratu, ka amerikāņiem ir uzvedības modelis publiskām vietām un tumšiem nostūriem, kur labāk sačukstēties.
Vēlāk par to pārliecinājos ne vienu reizi vien. It īpaši mani pārsteidza mans kaimiņš un draugs, kurš nereti ienāca pie mums ciemos, lai pakavētu vakaru. Kad jau labi pazinām viens otru, bijām aizvadījuši ne mazums kopīgu pasēdēšanu ar ģimenēm, es beidzot izšķīros aprunāties ar viņu par rasu un etniskajām attiecībām ASV. Viņš iepleta acis: "Vai tad par to drīkst runāt?" Iedomājieties tikai, viņš pat neaptvēra, ka to var apspriest virtuvē ar draugiem. Tikai vēlāk, sapratis, ka šis jautājums mums nav aizliegts, viņš, dzimis teksasietis, riskēja pastāstīt savu skumjo stāstu. Izrādījās, ka viņa mazā firma, kas pūlējās noslēgt "mūža" līgumu ar valsts kompāniju, tika noraidīta, jo uzņēmuma pieticīgajā štatā nebija neviena mazākumtautību pārstāvja. Taču pat virtuvē, draugu lokā, viņš baidījās izpaust savu aizvainojumu par tādu politiku.
Jā, tagad, pētot sabiedrisko viedokli ASV, saprotu, ka tādas situācijas nebūt nav retas, ka tamlīdzīgs politkorektuma radīts "kautrīgums" ir vispārēja parādība. Piemēram, tas pats More in Common pētījums parādīja, ka tikai 36% amerikāņu uzskata, ka var publiski apspriest rasu attiecības, 68% - "tikai ar man līdzīgiem cilvēkiem". Tas ir, gandrīz trešā daļa amerikāņu neriskē runāt par to pat ar draugiem. Tādu pašcenzūru viņi ir spiesti ieslēgt, apspriežot homoseksuālisma, imigrācijas un islāma tēmas.
Dīvainākais ir tas, ka sabiedrība saprot, cik lielā mērā tai kaitē tamlīdzīga svarīgu jautājumu noklusēšana. Liberālā institūta Cato pērn organizētais pētījums apliecināja, ka 71% amerikāņu (tātad arī liela daļa demokrātu) uzskata, ka politkorektums spiež cilvēkus izvairīties no sabiedrībai tik ļoti nepieciešamās diskusijas. Taču pat izpratne situāciju vēl nemaina.
Tas attiecas ne tikai uz amerikāņu sabiedrību. Uzspiestā politkorektuma problēma ir kopīga rietumvalstu iedzīvotājiem. Piemēram, Lielbritānijā vēl līdz šim verd kaislības ap tiesu procesiem par meiteņu seksuālo ekspluatāciju Roteremas pilsētā. Ilgus gadus imigranti no Pakistānas izvaroja un saviem priekiem izmantoja nepilngadīgas pusaudzes (starp cietušajām ir aptuveni pusotrs trūkstotis meiteņu). Kad uzliesmoja skandāls, noskaidrojās, ka policija faktiski "pievērusi acis" uz šiem noziegumiem, jo viņus savaldījis tas pats politkorektums. Policisti nopietni baidījās no apsūdzībām par rasismu, ja viņi izvirzīs apsūdzības pret pilsētā dzīvojošajiem pakistāņu kopienas pārstāvjiem. Nav nekāds brīnums, ka liela daļa britu (54%) uzskata, ka ar politkorektumu saistīts noziedzības pieaugums valsts lielākajās pilsētās.
Nesen sašutuma vētru Lielbritānijā sacēla arī paziņojumi par to, ka ANO eksperti sākuši dot padomus visā pasaulē pazīstamā angļu multiplikācijas seriāla "Lokomotīvīte Tomass un viņa draugi" autoriem. Politkorektuma labad autoriem iesaka padarīt multiplikāciju "neitrālu no dzimumu viedokļa" (vai varat iedomāties lokomotīvīti-transpersonu?). Starp citu, jaunākajā sezonā tā paša politkorektuma labad, lai "audzinātu bērnos toleranci", multiplikācijas filmā parādījies jauns personāžs – bēgle no Kenijas, lokomotīvīte Nia. Lūk, kāda sociālā inženierija.
Ja palasīsiet britu komentārus par to, jūs ieraudzīsiet, ka visbiežāk sastopami vārdi "vājprāts" un "kauns". Taču tas notiek tīmeklī, kur savu viedokli iespējams paust anonīmi. No drosmīgajiem komentētājiem tikai retais uzdrošināsies aprunāties par to ar saviem draugiem virtuvē. Tas taču nav politkorekti.
