Minhenes konferences vienošanās paredzēja, ka Čehoslovākija zemes pie Vācijas robežas pāriet reiha ziņā. Čehoslovākijas pārstāvis iekļuva nopietnu politiķu sabiedrībā tikai brīdī, kad tika parakstīts spriedums viņa valstij. Viņš tikai novēroja, kā 1938. gada 30. septembrī tiek parakstīts dokuments, portālā RIA Novosti atgādināja autors Maksims Sokolovs.
Atgriezies Londonā, Čemberlens demonstrēja dokumentu publikai un paziņoja: "Esmu atvedis jums mieru veselai paaudzei". Pusgadu vēlāk, 1939. gada 15. martā Čehoslovākija pārstāja pastāvēt. Tās vietā uz kartes parādījās Bohēmijas un Morāvijas protektorāts. Vienpadsmit mēnešus vēlāk, 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, kas aiznesa 50 miljonus dzīvību.
Grūti iztēloties iespaidīgāku piemēru jēdzienam epic fail.
Pirms Minhenes vienošanās Čehijas rietumos bija spēcīgi robežas nocietinājumi, un būtu grūti to ieņemt vienā rāvienā. Lai nu būtu, kā būdams, valsts aizsardzības spējas bija pietiekami lielas. Pēc 1938. gada 30. septembra Čehoslovākijas robežas izrādījās neaizsargātas. Tas būtiski atviegloja valsts iznīcināšanu1939. gada 15. martā.
Čehoslovākija bija rūpnieciski attīstīta valsts, un tās smagās (tātad – militārās) rūpniecības nodošana reiha rokās būtiski palielināja Vācijas militāro potenciālo. Čehu rūpnīcas kārtīgi un disciplonēti ražoja bruņojumu līdz pat 1945. gada pavasarim.
1920. gadā nodibinātā Mazā Antante, ko veidoja Čehoslovākija, Rumānija un Dienvidslāvija, bija Francijas ietekmes instruments Austrumeiropā. Pēc Minhenes konferences Mazā Antante galīgi gāja bojā, un tās locekļi saņēma no Parīzes viennozīmīgu signālu - "Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās".
Tātad Francija un Lielbritānija pieļāva Trešā reiha pozīciju strauju nostiprināšanos austrumos un de facto paziņoja, ka sabiedrotie Austrumeiropā tām vairs nav vajadzīgi.
Taču paskatīsimies uz toreizējo situāciju no Parīzes un Londonas viedokļa. Lielbritānijā vēl aizvien valdīja ilūzija par "spīdošu izolāciju", kas patiesībā jau sen bija beigusies. Iesaistīties nopietnā konfliktā ar Vāciju – tas britiem šķita īsts neprāts. Čērčils, kurš apgalvoja, ka karot nāksies tik un tā, tolaik bija atstumts malā, daudz populārāks bija Čemberlena viedoklis: "Tik briesmīga, fantastiska un neticama šķiet pat doma par to, ka mums šeit, pie sevis, jārok ierakumi un jāuzlaiko gāzmaskas tikai tāpēc, ka vienā tālā valstī savā starpā sastrīdējušies cilvēki, par kuriem mums nekas nav zināms." Gadu vēlāk šo ideju plaši izmantoja vācu propaganda – skrejlapās, kas krita franču un angļu spēku pozīcijās, tika uzdots jautājums: "Vai jums ir vērts mirt par Dancigu?"
Francija, kas pasaules karā bija cietusi milzīgus zaudējumus, vēl zināmu laiku saglabāja lepnumu (paskatieties kaut vai uz Klemanso paziņojumu Versaļā "Boši par visu samaksās"), taču pēc tam salūza, turklāt brīdī, kad boši sāka izstādīt paši savus rēķinus. Parīze vairs nebija gatava karot. To pēc tam apstiprināja arī "dīvainais karš" un katastrofa 1940. gada maijā. Toties Hitlers guva pārliecību, ka viņam ir darīšana ar vārguļiem, un 1938. gadā viņu varēja apturēt tikai nepārprotama spēka demonstrācija.
Ne Anglija, ne Francija nebija gatava karot, un fīrers visai pasaulei parādīja, ka spēj sasiet viņus mezglā.
Krievijas vēsturnieki bieži uzsvēra, ka PSRS bija gatava aizstāvēt Čehoslovākiju ar militāriem līdzekļiem, ja tā lūgs palīdzību un Polija vai Rumānija nodrošinās iespēju ievest karaspēkus. Protams, šajā aspektā bija pārāk daudz "ja".
Abas sanitārā kordona tranzīta valstis PSRS neuzticējās, un Polija pat atklāti paziņoja, ka notrieks padomju lidmašīnas. Vienota viedokļa nebija arī pašā Čehoslovākijā. Pieņemsim, valstī ienāks padomju spēki. Kas notiks tālāk? Jautājums ir svarīgs, jo 1938. gadā vēl pastāvēja Kominterne.
Pat tad, ja tiktu saņemt piekrišana ievest bruņotos spēkus, tālākā notikumu attīstība nav skaidra. No vienas puses, Sarkanā armija tobrīd nebija īpaši labā formā, tāpēc hipotētiskā ekspedīcijas korpusa cīņasspēja bija apšaubāma. No otras puses, to pašu var apgalvot arī par vērmahtu 1938. gadā – tolaik Vācijas armijā vēl nebija redzams draudīgais spēks, ko tā demonstrēja 1941. gadā. Pusgadu pirms tam, Austrijas Anschluss’a laikā, kad nekāda pretestība netika demonstrēta, vācu tehnika "dārdot ugunīs, mirdzot tēraudā", iestrēga maršā – "tehnikas bojājumi, iedzīvotāju entuziasms". Ja Austrijas armija būtu saņēmusi pavēli cīnīties, situācija varētu pavērsties gluži negaidīti.
Tātad runas par gatavību nākt palīgā Čehoslovākijai drīzāk gan bija propaganda, diplomātiska spēle, nevis reāla alternatīva.
Tomēr Minhenes konferences sekas bija smagas, varētu pat teikt, – liktenīgas. Rietumu lielvalstis skaidri parādīja, ka vēlas, lai tās liktu mierā, bet sabiedrotos austrumos var kaut vai vilki apēst. Hitlers zaudēja jebkādu apdomību – viņš bija pārliecināts, ka ar Poliju notiks tas pats, kas ar Čehoslovākiju.
Toties visas valstis – gan lielas, gan mazas – saņēma signālu par to, ka formālo un neformālu savienību sistēmas ir likvidētas. Katrs par sevi, par visiem – tikai Dievs.
Ja Lielbritānijas premjers Čemberlens lidostā Londonā būtu paziņojis saviem sagaidītājiem: "Esmu atvedis jums karu visai Eiropai", viņš būtu nonācis tuvāk patiesībai.
