Ceturtā ražošanas līnija būs daudzkārt vērienīgāka, nekā iepriekšējās trīs. Ceturtās līnijas ražošanas apjoms sastādīs apmēram deviņsimt, maksimums 950 tūkstošu tonnu sašķidrinātās dabasgāzes gadā. Salīdzinājumam — plānotā pirmās līnijas jauda sastāda piecus ar pusi miljonus tonnu.
Taču jaunās līnijas celtniecībai nozarē ir ļoti liela nozīme, raksta RIA Novosti komentētājs Dmitrijs Lekuhs.
Un lūk kāpēc.
Līdz šim 1,6 miljardus dolāru vērto dabasgāzes sašķidrināšanas galveno iekārtu piegādāja Krievijai tās ķīniešu partneri no Offshore Oil Engineering Co. Ar aprīkojuma projektēšanu, piegādi, materiālu un komponenšu celtniecību un ieviešanu ekspluatācijā nodarbojās uzņēmums Yamgaz SNC — Francijas Technip un Japānas JGC Corp konsorcija. Turbokompresora iekārtu piegādāja amerikāņu General Electric. Ar ķīmijas koncerna BASF licenci dabasgāzi attīrīja, SDG krātuves būvēja francūži no Vinci, savukārt ar integrētajām kontroles un drošības sistēmām (ICSS) nodarbojās japāņu Yokogawa Electric.
Savu šāda līmeņa tehnoloģiju Krievijas uzņēmumiem tobrīd vienkārši un banālu nebija.
Iemesls: valsts kopumā un nozares flagmaņa uzņēmums Gazprom galvenokārt vēsturiski attīstīja vispirms cauruļvadu virzienu. SDG Krievijas gāzes nozarē bija drīzāk otršķirīgs uzdevums. Mērķis bija drīzāk integrēšanās noieta tīklos tradicionālajos tirgos (taču tirgi izrādījās nebūt ne atvērti).
Nulto gadu vidū kļuva skaidrs, ka jāizstrādā Dienvidtambejas ieguves vieta un jābūvē liela mēroga sašķidrināšanas rūpnīca Jamalas Sabetē. Krievijā saprata, ka sākas jauna globālā pasaules enerģētisko tirgu pārdalīšana. Un palaist garām šādu stratēģiski perspektīvu virzienu kā SDG tā, protams, vienkārši nebija tiesīga darīt.
Un Novatech, kurš vienkārši izpirka tolaik labāko aprīkojumu un labākās tehnoloģija, bija absolūta taisnība. Un Krievijai jābūt absolūti pateicīgai gan viņu japāņu, gan viņu ķīniešu, gan arī viņu franču partneriem.
Taču tagad laiki ir mainījušies un mainījušies arī trendi.
Un ceturtā līnija tiks pilnībā īstenota jau uz kompānijas Novatech pašas izstrādātās sašķidrināšanas tehnoloģijas "Arktiskā kaskāde" pamata. Kā paziņojis kompānijas vadītājs L. Mihelsons, piegādes tai būs pilnībā veiktas no Krievijas ražotājiem.
Būtībā, tā būs pilotlīnija. Un pēc izmēģināšanas tajā galvenā aprīkojuma daļa otrajai kompānijas rdabasgāzes sašķidrināšanas rūpnīcai — "Arktika SDG-2", pilnībā salīdzināmai pēc apjomiem ar "Jamala SDG", — tiks lokalizēta Krievijā jau līdz 2020. gadam.
Būtībā, mēs kļūstam par lieciniekiem ļoti svarīgam Krievijas tautsaimniecībai eksperimentam, kuru bizness nedrīkst nekādā veidā izgāzt.
Ja runājam kopumā, tad Ņižņijnovgorodā notikušo tikšanos ar Novatech, "Rosatom" un lielāko aprīkojuma piegādātāju piedalīšanos Ražošanas un tirdzniecības ministrijas vadītāja vietnieks Vasīlijs Osmakovs nebūt ne nejauši nosauca par "pirmo importa aizvietošanas darba sapulci SDG ražošanā".
Runa ir par milzu apjomiem, tātad, arī par milzu naudām. Krievijas daļai SDG tirgos jābūt nosacīti mazākai, nekā Krievijas daļai pasaules dabasgāzes krājumos, un tie, tikai saskaņā ar izpētītiem apjomiem, sastāda apmēram 23%.
Un pēc vēl viena svarīgākā importa aizvietošanas "ieinteresenta", "Atomenergomaš" ("Rosatom" mašīnbūves diviziona) vadītāja Andreja Ņikipelova domām, kopējais Krievijas kompāniju investīciju apjoms SDG ražošanas aprīkojumā līdz 2030. gadam tiek vērtēts apmēram 80-100 miljardos dolāru.
Salīdzinājumam: kaimiņu Ukraina šobrīd vēsturiski grozās, saprotot, ka tai dažu tuvāko gadu laikā jāatdod četras-piecas reizes mazāku summu, apmēram 20 miljardus dolāru. Un tā tai liekas absolūti kosmiska, un Ukraina pat teorētiski nesaprot, kur lai šo naudu ņem.
Krievijas gāzes nozarei šāda nauda ir, un tā ir gatava maksāt.
Un izvēle te nav "maksāt vai nemaksāt" (tā vienkārši ir ražošanas nepieciešamība, lai iekarotu pasaules enerģētikas tirgus), bet gan "maksāt par ko": vai nu investējot pašu ražošanā, vai veikt iepirkumus no ārzemēm.
Taču paļauties uz otro variantu šobrīd valsts nevar.
