Nepilsoņa statuss viņus aizvaino, latviešu valodas eksāmenu viņi uzskata par pārāk sarežģītu, oficiālo versiju par "padomju okupāciju" viņi nevēlas atzīt. Sarunā ar RIA Novosti autoru Konstantīnu Sevastjanovu pedagogs, sabiedriskais darbinieks un mūziķis pastāstīja, kāpēc viņi jau trīsdesmit gadus ir "nepilsoņi".
Aizvainojums pret valsti
"Es pats esmu viens no tā saucamajiem principiālajiem nepilsoņiem," — stāsta Rīgas izglītības centra "Eksperiments" vadītājs Broņislavs Zeļcermans.
Kustību par izstāšanos no PSRS, kas kļuva jo populāra republikā 80. gadu beigās, atbalstīja daudzi krievu inteliģences pārstāvji. Viņi cerēja, ka neatkarība dāvās pārliecības, daiļrades un pārvietošanās brīvības. "Šo nākotni solīja "neatkarības tēvi" no Latvijas Tautas frontes — sak, mēs, šeit dzīvojošie dažādu tautību pārstāvji, būsim brīvi un līdztiesīgi mūsu kopējās mājās. Sak, mēs būvējam demokrātisku valsti, visi saņems pilsonību, varēs brīvi runāt dzimtajā valodā. Mēs noticējām solījumiem," — atceras Zeļcermans.
Turklāt toreiz daudziem krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem šķita, ka panākt uzplauksmi nelielā valstī ir vienkāršak nekā milzīgā lielvalstī. Tāpēc par izstāšanos no Padomju Savienības balsoja ne tikai latvieši bet arī daļa krievvalodīgo.
Beidzot sapnis piepildījās — Latvija ieguva neatkarību. Taču bijušās Tautas Frontes darboņi, pie varas stūres nokļuvuši, sāka griezt citu plati. Trešo daļu iedzīvotāju vienā rāvienā pārvērta par "nepilsoņiem", krievu valodu sāka konsekventi izspiest no oficiālās sfēras, lietišķās saziņas, izglītības.
"Man atteicās piešķirt pilsonību, jo esmu dzimis ārpus Latvijas. Lai arī esmu ilgus gadus strādājis Latvijas izglītības sistēmas jomā, ieviesis mūsdienīgas pedagoģiskās programmas. Tik un tā mani faktiski pataisīja par otrās šķiras cilvēku," — sašutis Zeļcermans.
Pat vēlāk, kad parādījās iespēja saņemt pilsonību, nokārtojot naturalizācijas eksāmenus, viņš to neizmantoja: "Kārtot eksāmenus, lai saņemtu to, ko solīja tāpat — tā ir necieņa pašam pret sevi." Un Zeļcermans ir nepilsonis arī šobaltdien. Tiesa, viņa dzīvesbiedre un dēls ir saņēmuši pases.
Neatbilst prasībām
"Vēl joprojām atceros — 1989. gadā notika "Latvijas tautu forums". Viena runa skanēja disonansē: aktīvists Baranovskis no Krāslavas paziņoja, ka nacistu laikā dzīve Latvijā bijusi labāk nekā komunistu laikā. Zālē atskanēja aplausi, bet es biju ļoti satraukts," — stāsta politiķis, sabiedriskais darbinieks Jevgēnijs Drobots.
Nepagāja ne divi gadi, kad sliktās priekšnojautas attaisnojās: tika pieņemts pilsonības likums. Tiem, kuru senči dzīvojuši Latvijā pirms padomju varas perioda sākuma 1940. gadā, pases tika izsniegtas automātiski. Drobots ir dzimis 1946. gadā Ļeņingradas apgabalā, taču jau 1947. gadā viņa vecāki tika sūtīti uz Latviju — atjaunot kara izpostīto tautsaimniecību. Tur viņš audzis, izglītojies, strādājis par inženieri pašlaik vairs neesošajā Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcā. Taču ar to nepietiek, lai viņš tiktu atzīts par Latvijas pilsoni.
Jau 90. gadu otrajā pusē, kad valstī darbojās tā saucamie "naturalizācijas logi", pilsonība Drobotam "nespīdēja" — viņš ir bijušais PSKP loceklis, un nepameta partiju līdz 1991. gada 15. janvārim.
Vēl viens nepatīkams faktors: Latvijas vēstures eksāmenā ir jāstāsta par "padomju okupāciju". "Daudzi nav gatavi atzīt sevi par okupantiem vai okupantu pēctečiem. Pie tam valodas eksāmens ir sarežģīts, nebūt ne katram večukam tas ir pa spēkam," — piezīmēja Drobots. Galu galā arī viņa paša bērni nav centušies saņemt pilsonību — viņi ir aizvainoti par savu tēvu.
"Ja pilsonību piešķirs bez noteikumiem, ņemšu"
Gandrīz visu mūžu Latvijā nodzīvojis arī mūziķis Andrejs Jahimovičs. 80. gados populāras bija viņa grupas "Vilciens aizgājis" un "Cements". "PSRS laikos mūsējiem, rokmūziķiem, neklājās viegli — iestādes mūs pieskatīja kā neuzticamus, mēs izpildījām "ideoloģiski nepareizu" mūziku. No visas sirds ticēju, ka atjaunotā Latvijas Republika kļūs par brīvu valsti, kopīgām mājām visiem," — atceras Jahimovičs.
Taču iznāca citādi — Ļeņingradā dzimušais mūziķis bija viens no tiem, kam pilsonību nepiešķīra. "Latvijā un Igaunijā ieviestajam nepilsoņa statusam nav analogu citās valstīs. Mani tas satrieca. Vaicāju draugiem un kolēģiem, latviešiem, — kā tad tā? Viņi neizpratnē plātīja rokas un teica: sak, kaut kādas muļķības, viss noteikti nokārtosies!" — turpināja rokeris.
90. gadus viņš naturalizācijas procesu neizgāja. Tajos grūtajos laikos viņam nebija laika kārtot papīrus — centās izdzīvot, uzturēt ģimeni. "Banāli nepietika laika sēsties pie mācību grāmatām un sagatavoties eksāmeniem: strādāju uz skatuves ar dažādām grupām, strādāju televīzijā. Pēc tam, kad trakie laiki beidzās, sāku domat: vai vispār ir vērts saņemt pilsonību? Secināju, ka ne," — stāstīja Jahimovičs.
Pie tāda secinājuma nonācis ne tikai viņš vien. Šobrīd daudzi "nepilsoņi" nesteidz naturalizēties. Dažs labs — aiz pašcieņas. Citi — ekonomisku apsvērumu dēļ, jo uz Krieviju, kur daudziem ir tuvinieki, draugi, dažādas darīšanas, var aizbraukt bez vīzas. Patlaban "bez pases palikušo" Latvijas iedzīvotāju skaits drīzāk samazinās dabisku iemeslu dēļ, nevis tāpēc, ka radusies vēlme saņemt pilsonību. Cilvēki vienkārši mirst.
"Cita lieta būtu, ja man piedāvātu pilsonību valsts, kurā esmu nodzīvojis visu mūžu un kuras labā esmu visus šos gadus strādājis, bez jebkādiem noteikumiem, bez nepieciešamības kārtot kaut kādus eksāmenus. Tad es, protams, to ņemtu," — noslēgumā piebilda Jahimovičs.
