Līdz 2030. gadam Latvijā dzīvos miljons un septiņsimt tūkstoši cilvēku. Šokējošo ziņu pavēstīja demogrāfs Ilmārs Mežs. Emigrācija turpināsies, lai arī mazākā apjomā, tomēr katrs tūkstotis aizbraukušo jauniešu kaitē Latvijas demogrāfijas rādītājiem. Arī dzimstība būs mazāka pat ideālas valsts politikas apstākļos, jo māmiņu skaits ir sarucis, viņš pamatoja savu prognozi. Demogrāfs atgādināja, ka valsts saskārusies ar 90. gadu sekām, kas vērojamas visās pēcpadomju valstīs. dažas valstis tās likvidējušas, taču Baltijas valstis, tāpat kā Baltkrievija un Krievija "demogrāfijas bedrē" atradušās ilgi. Tāpēc valstī trūkst jaunu potenciālo māmiņu: ja 80. gados dzima aptuveni 20 tūkstoši bērnu gadā, 90. gados — vairs tikai 10 tūkstoši. Tagad, pat ja Latvijā ir labs dzimstības pieaugums uz vienu sievieti, tomēr krītas jaundzimušo skaits, jo trūkst sieviešu.
Meža vārdus apstiprināja Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes rūgtie dati. Tie liecina, ka 2017. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits sarucis par 15 700 cilvēkiem. Pēc būtības, tas nozīmē "mīnus Cēsis", kur dzīvo tieši 15 tūkstoši. Un tā – katru gadu.
90. gadu sākumā daudzi paklusām, daži pat balsī priecājās, kad no Latvijas brauca prom krievi. Oficiālie dokumenti spīdēja eiforijā par latviešu procenta pieaugumu valsts iedzīvotāju vidū.
Patiešām, pirms Latvijas iestāšanās ES latviešu skaits palika stabilā, padomju laikā sasniegtā līmenī. Toties pēc valsts integrācijas Eiropas Savienībā, turklāt ņemot vērā 90. gados izrakto demogrāfijas bedri, kurā iekļuva valsts, latviešu skaits strauji saruka.
Iepriekš jau stāstīju: ja 2000. gadā Latvijā dzīvoja 1 370 703 latvieši, 2011. gadā – 1 284 194. Tātad latviešu skaits samazinājās par deviņiem tūkstošiem cilvēku gadā. Varam pamatoti uzskatīt, ka laikā, kad Latvija iestājās ES, valstī bija aptuveni 1 368 000 latvieši. Slēdziens: latviešu tautības iedzīvotāju skaits ik gadus samazinās par 15 tūkst. cilvēku. Tātad līdz 2030. gadam latviešu skaits Latvijā nesasniegs miljonu.
Rodas jautājums: kas brauc prom? Latvieši vai krievi? Skaidrs, ka precīzu atbildi dos tikai nākamā tautas skaitīšana, taču svarīga ir sekojošā tendence: iedzīvotāju skaits pilsētās ir stabils, tas krītas ciemos, pārsvarā – latviešu vidū. Ietekmīgā latviešu žurnāliste Elita Veidemane savulaik, komentējot ekspremjera Valda Dombrovska apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni, atzīmēja, ka "Vienotības" ekonomiskās politikas rezultāts ir aiznaglotie lauku māju aizvirtņi.
Krieviem ir, kur atgriezties. Rīgā tomēr vienmēr ir darbs atrodams. Bet latvieši pārsvarā pērk vienvirziena biļeti. Jā, daudzi viņu vidū atceras Dzimteni, pat atbrauc, lai piedalītos Dziesmu svētkos, viņu bērni mācās latviešu valodu Latvijas atbalstītās skolās. Taču gandrīz neviens neplāno atgriezties.
"Mums ir pārvietošanās brīvība," – Veidemane reiz komentēja manu publikāciju Facebook tīklā par latviešu skaita samazināšanos. Vai bija iespējams prognozēt darbaspēka masveida emigrāciju, kad Latvija iestājās ES, kad pirms referenduma tika izplatītas bildītes par laimīgo dzīvi Eiropas Savienībā un Krievijas nelaimēm? Kas bija Latvijas valdības aprēķinu pamatā? Mīti par to, ka pirmskara Latvija dzīvoja kā Eiropā? Vajadzēja tomēr kārtīgāk parakņāties tajos pētījumos, tad kļūtu skaidrs, ka to pamatā bija nepārprotami atlasīti skaitļi. Tad, ak šausmas, kļūtu skaidrs, ka Kārļa Ulmaņa ekonomiskā politika buksēja. Kas var apgalvot, ka šoreiz būs citādi?
Labi, paskatīsimies, kas Latvijā notiek ar dzimstību. Pēc analoģijas ar slaveno frāzi, varbūt "latviešu sievietes atkal sadzemdēs"? LTV7 informēja, ka pirmo reizi sešu gadu laikā Latvijā sarucis vidējais bērnu skaits uz vienu fertila vecuma sievieti. Pēdējo četrdesmit novērojumu gadu laikā dzimstības summārā koeficienta maksimums bija vērojams 1987. gadā – uz katru fertila vecuma sievieti pienācās vairāk nekā divi bērni. Nākamo desmit gadu laikā situācija pasliktinājās. Izaugsme sākās tikai 1998. gadā un ilga desmit gadus. Kārtējā krīze – 2008. gads. Pēc tam izaugsme. 2016. gadā – no jauna kritums. Patiešām, patiesi atzīmēja Mežs, gandrīz visas pēcpadomju telpas un Austrumeiropas valstis saskārušās ar grūtībām, ko rada 90. gadu sākuma demogrāfijas bedre. Piemēram, Polijā emigrācijas un dzimstības samazināšanās rezultātā radies darbaspēka deficīts, ko valdība pūlas atrisināt ar atvērto durvju politikas palīdzību. Galvenais darbaspēka resursu piegādātājs Polijai ir Ukraina. Tikai 2017. gadā vien Polijas varasiestādes izsniegušas Ukrainas pilsoņiem 140 tūkstošus uzturēšanās atļauju. Poļu izdevums Money.pl lēsa, ka 2020. gadā Polijā dzīvos 3 miljoni emigrantu no Ukrainas, aptuveni 8% valsts iedzīvotāju. Ņemot vērā Ukrainas pilsoņu vidū izplatīto Banderas ideoloģiju, kas Polijā tiek uztverta ārkārtīgi negatīvi sakarā ar Volīnijas slaktiņu, šāds ukraiņu strādnieku pieplūdums nepārprotami draud ar konfliktiem. Rodas pārāk daudz jautājumu, kam jārod risinājums. Viens no tiem: kādas mācību grāmatas tiks izmantotas Ukrainas pilsoņu bērnu mācībām Polijā? Ukraiņu grāmatas, kurās Volīnijas slepkavas nosaukti par Ukrainas varoņiem?
Vai Latvija sekos Polijas pēdās darba resursu papildināšanas jautājumā? Tas ir iespējams. Varbūt tieši ar Ukrainas pilsoņu braucieniem uz Latviju peļņā ir saistīts gaidāmais pasažieru vilciena maršruts Kijeva-Minska-Viļņa-Rīga. Tā pirmais reiss notiks šī gada 28. septembrī.
Starp citu, 90. gadu demogrāfiskās bedres pārvarēšanas problēma jārisina arī Krievijā. Tās risināšanai Krievijas valdība nacionālajam projektam "Demogrāfija" atvēlējusi aptuveni trīsarpus triljonus rubļu. Valsts premjerministrs Dmitrijs Medvedevs atzīmēja, ka, izstrādājot nacionālo projektu šajā jomā, īpaša uzmanība jāvelta apstākļu veidošanai aktīvam ilgam mūžam, rūpēm par visu vecuma grupu pārstāvju veselību, sporta nodarbībām, atbalsta sniegšanai ģimenēm ar bērniem.
Par finansiāla atbalsta nepieciešamību ģimenēm ar bērniem saviem vēlētājiem pastāvīgi klāsta Nacionālā apvienība. Taču patiesībā tā atbalsta valsts budžeta militarizācijas politiku. Gaidāma taču vēl viena aizsardzības izdevumu palielināšana – pēc ASV prezidenta Donalda Trampa prasības. Bet ģimenēm ar bērniem tiks tas, kas paliks pāri.
Iznāk, ka nacionālisti paši zāģē zaru uz kura sēž. Jau tagad vairāk nekā trešā daļa Saeimas deputātu tiek ievēlēti Rīgas apgabalā, kur nacionāļu pozīcijas ir pavārgas. Pie tam deputātu skaita pieauguma tendence Rīgas apgabalā palielinās. Kas notiks 2030. gadā? Rīgā tiks ievēlēta puse deputātu?
