Pēc Dziesmu un deju svētkiem Neatkarīgā žurnāliste Elita Veidemane uzstājās ar rakstu, kurā padalījās ar savu uztraukumu sakarā ar to, ka, izrādās, latvieši ar nihilismu izturas pret šo tautai svēto pasākumu.
"Vienotā, sajūsmas spārnos paceltā, patriotiskā un tautiskā Latvija aizgāja dziļā pagrīdē ļoti steidzīgi: tas notika jau pāris dienas pēc Mežaparka noslēguma koncerta," bažās Veidemane.
Uz tik drūmiem prātojumiem, tostarp, viņu pamudināja armēņu izcelsmes Latvijas režisora Aika Karapetjana viedoklis, kuram masveida dejas svētku noslēguma koncertā likās vairāk piemērotas, ja tās notiktu totalitārā valstī: "Pirmo reizi bišķiņ paskatījos šo pasākumu, palika baisi, izskatās pēc svētkiem kāda diktatūras režīmā."
Vissliktākais tas, ka par svētkiem sliktas atsauksmes izskan no pašiem latviešiem, bēdājas Veidemane. Kāds uzskata, ka dejot un dziedāt var pie sevis viesistabā, un "nevajag uzbāzties ar savām izklaidēm normāliem cilvēkiem". Citi ir pārliecināti, ka šie svētki ir "viltus patriotisma izpausme", kura kopā ar "iedzimtu pārākumu" liek visiem bučot tavu karogu. Trešie pārliecināti, ka deju "Māras Zeme" labāk būtu demonstrēt Phenjanā, Pekinā vai jebkurā citā "tautas republikā".
Vai ir vērts brīnīties, ka jaunā paaudze, kura seko tādiem lūk pretiniekiem, neizaugs tāda pati. "Tā arī ejam arvien dziļākā nihilisma purvā," noslēdz savu domu autore. Ja tā turpināsies arī turpmāk, tad par nākamo soli varētu kļūt komunikācija starp latviešiem kādā svešvalodā, jo latviešu valoda, nedod Dievs, būs "pārāk stipra patriotisma izpausme" vai, vēl sliktāk, diktatoru režīma pazīme.
Lūk tādas bailes, izrādās, dzīvo latviešu inteliģences pārstāvju galvās. Principā, tās nav paņemtas no gaisa. Atcerieties — mūs visus sākumā šokēja ziņas no izglītotās Eiropas, kur, lai tikai neaizvainotu "viņu okupantus", aizliedz krucifiksus, krustiņus, jaungada egles un īsos svārkus. Taču pēc tam mēs pie viņiem pieradām. Un pēc Elitas Veidemanes ieceres, ja latvieši būs pārāk politiski iecietīgi attiecībā pret vietējām nacionālajām mazākumtautībām, savukārt savām tradīcijām un valodai spļaus virsū, tad līdzīgs scenārijs iespējams arī Latvijā.
Psihiatrijā pastāv tā saucamā ekspozicionālā fobiju ārstēšanas metode. Bailes padara tik spēcīgas, ka cilvēks pārstāj baidīties. Aicinu turpināt mūsu kolēģes fantāzijas, novedot tās līdz absurdam. Tātad, pie kā tad var novest latviešus viņu pašu mīkstmiesība, konformistiskā pozīcija un neprincipialitāte attiecībā pret savu valodu un kultūras tradīcijām?
2019. gads. Saeima pieņem likumu, kurš liek visām valsts un pašvaldības iestādēm izvietot informāciju savās mājaslapās Internetā, papildus latviešu un angļu versijām, analoģisku krievu valodā.
2020. gads. Likums paredz, ka ierēdņiem un politiķiem jāsarunājas ar krievvalodīgajiem vēlētājiem un krievvalodīgās preses pārstāvjiem krievu valodā.
2022. gads. Sabiedriskās vietās aizliegts izmantot latviešu valodu, kā arī ģerboni, karogu un Latvijas himnu, jo tas var aizvainot nacionālo mazākumtautību pārstāvjus. Ar šo pašu mērķi Dziesmu svētkos aizliegts izmantot tautas tērpu. Savādāk nacionālo mazākumtautību pārstāvjiem skauž.
2023. gads. Par aizvainojošā vārda "krievs" izmantošanu atļauts sodīt ar 150 eiro. Pareiza uzruna — krievlatvietis vai Latvijas krievs.
2024. gads. Atgriežas ielu nosaukumu uzraksti krievu valodā.
2025. gads. Muzejos un zoodārzos parādās uzraksti arī krievu valodā. — "Mammu, žī zivtiņa saucas klaunzivs!"
2026. gads. Nacionālā apvienība iesniedz Saeimā likumprojektu, kurš liek darba devējiem, pieņemot darbā cilvēkus, pieprasīt krievu valodas zināšanas.
2050. gads. Latvijā visi izmirst demogrāfiskās krīzes un ķimeņu sliktās ražas dēļ.
Taču pagaidām šāda antiutopija var notikt tikai latviešu nacionālistu nakts murgos. Patiesībā viss notiek tieši pretēji. Tie ir krievu darbinieki pakalpojumu nozarē, kuriem tiek izteiktas prasības sarunās savā starpā izmantot latviešu valodu. Nedod dievs viņu sarunu krievu valodā izdzirdēs apmeklētājs-latvietis. Tas viņam var radīt garīgu traumu! Tie ir krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji, kurus turpina mulsināt, ka visas valsts iestāžu, pašvaldības kantoru, kultūras iestāžu un tml. Interneta mājaslapām ir latviešu un angļu versija taču demonstratīvi trūkst krievu versijas. It kā krievu Latvijā vispār nav.
Šajā valstī, piemēram, joprojām Veselības ministrijas uzaicinājumu veidlapas bezmaksas ierasties uz krūts vēža pārbaudi sievietes saņem tikai latviešu valodā, jo Valsts valodas centrs nesnauž. Savukārt krievu skolotāja skolā ir spiesta mācīt tos pašus krievu bērnus svešā valodā.
Tā ir valsts, kur uzraksti "Nelīst iekšā — nogalinās", "Plāns ledus", "Bīstami dzīvībai" vai "Nokrāsots" netulko krieviski. Nogalināja, sasmērējies ar svaigu krāsu — pats vainīgs, vajadzēja mācīties valsts valodu.
Un tas viss tiek darīts ar augstprātīgu grimasi, kura izslēdz visu iespējamību kaut kādai integrācijai.
Taču Veidemanes murgainie sapņi no zemapziņas jomas tomēr atspoguļojas realitātē ar trauksmainiem zvaniņiem. Pirms dažām dienām valdība apstiprināja informatīvo ziņojumu "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas realizācijas plāns 2019.-2020. gadam".
Tas tika izdarīts ar būtiskām ideoloģisko uzstādījumu izmaiņām. Plānā atteicās no "latviešu kultūras telpas, nomainot to uz "nacionālo kultūras telpu". Iepriekšējā plānā taču bija uzstādīts uzdevums nostiprināt tieši latviešu kultūras telpu. Kas tad notika? Kur mēs krītam?
Kā skaidro kultūras ministre un Nacionālās apvienības pārstāve Dace Melbārde, "mēs dzīvojam hibrīdā kara apstākļos, un ir nepieciešams saliedēt sabiedrību, tādēļ viens no pālā minētajiem uzdevumiem ir nacionālās kultūras telpas stiprināšana".
Skaidrs, par kādu nacionalitāti te ir runa. Bet iznāk, ka uzbāzt to skaļi tagad jau ir politiski nekorekti? Diez vai tas darīts aiz nevēlēšanās aizvainot nelatviešus, viņi šeit ir pieraduši pie visa. Vai tiešām to prasītu Briselē?
