RĪGA, 11. jūlijs — Sputnik. Partijas "Saskaņa" parlamenta frakcijas līderis Jānis Urbanovičs sociālajos tīklos paudis viedokli par to, vai Latvijā iespējama samierināšanās starp krieviem un latviešiem.
Par viņa pārdomu iemeslu kļuva Latvijas Baptistu kopienu savienības bijušā bīskapa Pētera Sproģa aiziešana no politikas. Šī gada 18. jūnijā partijas "Saskaņa" valde paziņoja, ka izvirza Latvijas prezidenta postenim Pēteri Sproģi, kas sagādāja nepatīkamu pārsteigumu nacionālistiski noskaņotiem sabiedrības elementiem.
Sproģi ļoti pārsteidza pret viņu un viņa ģimeni izvērstā kampaņa un deviņas dienas vēlāk, 27. jūnijā viņš paziņoja, ka atsauc savu kandidatūru un atsakās no dalības vēlēšanās. Šo laiku Urbanovičs nodēvēja par "deviņām dienām jūnijā, kas varēja dot izredzes Latvijai".
Kad nomirs pēdējais krievs
"Šķiet, latvieši ir izdarījuši visu, lai apgāztu solījumus, ko Atmodas laikos deva saviem "netitulētajiem" kaimiņiem (kādreizējiem sabiedrotajiem cīņā ar komunismu), — par mieru un harmoniju, par brālību un vienādam tiesībām, par nulles pilsonību un daudzvalodību, taču arī tādā veidā nav izdevies galīgi atrisināt nacionālo jautājumu," – pastāstīja Urbanovičs savā lapā Facebook.
Pēc viņa domām, Latvijas sabiedrībā izveidojies konflikts nacionālajā jautājumā, bezjēdzīgs, "jo vienīgā iespēja tajā uzvarēt, ir atrisināt problēmu radikāli. Tas ir, atbrīvoties no kaitīgās vai "nevajadzīgas" kļuvušās tautības". Tā mēģināja rīkoties turki ar armēņiem, vācieši – ar ebrejiem. Maigāks variants – nevardarbīgā turku asimilācija Bulgārijā Todora Živkova laikā, kā rezultātā turki citastarp bija spiesti nomainīt vārdus pret nemusulmaņu vārdiem.
Metodes, ar kādām politiķi sašķeļ sabiedrību, ir labi zināmas.
"Modelis, vienkāršs kā "viens, divi, trīs", darbojas nevainojami. Viens – Putina rēgs. Divi – mežonīgs, nemazgājies krievs no "Purčika" vai "Mežiķa". Trīs – biedēklis par kārtējo okupāciju un laika prognoze Sibīrijā. Un gatavs: trīs "pogu" kombinācija trīs gadu desmitus no vietas ļauj latviešu politiķiem izspiest no latviešu tautas jebkuru vajadzīgo rezultātu," – raksta politiķis.
Pie tam, pēc Urbanoviča domām, "visas stratēģijas un taktikas ar mērķi padzīt pretējo pusi "zem soliņa" vai pagaidīt pusgadsimtu ar garantiju, kad pēdējais krievs izmirs vai pārkristīsies par latvieti, ir bezjēdzīgas".
Viņš nosoda arī "mēģinājumus izveidot radikālo fronti, kas stājas pretī latviešu nacionālismam". Radikālās frontes organizētājus viņš nenosauc, taču acīmredzot ar to domāta Latvijas Krievu savienība, kuras pārstāvji, no savas puses, vairākkārt pārmetuši "Saskaņai" pārāk maigo viedokli jautājumā par bilingvālās izglītības atcelšanu.
"Nevaru nesaprast un necienīt tos, kuri nebīstas izteikties, cīnīties par savām tiesībām, iziet demonstrācijās un mītiņos, taču kāds ir jūsu skaits? Trīs tūkstoši, ieskaitot specdienestu pārstāvjus, policistus un visādus provokatorus? 1 procents? Bet 99 procenti pie tam sēž mājās un skatās "Skaistuma karalieni"?" – vaicāja Urbanovičs.
(Krievu skolu aizsardzības štāba protesta akcijā pie Latviešu strēlnieku pieminekļa piedalījās 4,5 tūkstoši cilvēku).
Viņš aicina neapmierinātos necerēt ne uz "Putinu tankā", ne uz "labo ierēdni, taisnības mīļotāju no Briseles vai Vašingtonas", ne arī uz iespējamu revolūciju. Vēl vairāk, pēc Urbanoviča domām, sabiedrības radikalizācija nākot par labu tikai "jauniem šadurskiem un viņam līdzīgiem".
"Viņi tikai panāks, ka šadurskisms, gluži kā netīrs kašķis, izplatīsies sabiedrībā aizvien ātrāk un inficēs jaunas paaudzes," – raksta politiķis.
Man ir sapnis
Kad Sproģis savu "deviņu dienu" laikā uzrakstīja Facebook: "Man ir sapnis par Latviju, kurā mēs visi, neatkarīgi no tautības, jūtamies piederīgi, neapdraudēti, neapsūdzēti un neatstumti. Man ir sapnis par Latviju, kurai visi no sirds dodam labāko, ko spējam. Man ir sapnis par Latviju, kurai jaunā simtgade kļūs par patiešām jaunu laikmetu," — latvieši atbildēja viņam ar ņirdzīgu zibakciju #ManIrSapnis.
Un tomēr Urbanovičs bezbailīgi atzina, ka arī viņam ir sapnis, pareizāk sakot, cerība. Cerība uz dialogu starp saprātīgiem cilvēkiem no abām pusēm.
"Kamēr valstī nav partiju, kas var vienoties, tas jādara cilvēciskā, sadzīves līmenī. Katram krievam taču starp paziņām ir pieklājīgs latvietis un otrādi, katram latvietim pazīstams godājams krievs. Abās pusēs ir savi līderi – sabiedriskie, kultūras un mākslas, reliģiskie. Viņiem ir jāsāk vienoties," – viņš raksta.
Tiesa, pamats tādai cerībai ir tikai bioloģisks.
"Kāpēc es ceru, neskatoties uz briesmīgo atmosfēru sabiedrībā un pēdējā laika mežonīgajām politiskajām darbībām? Tāpēc, ka šadurski izmirs – cilvēka mūžam ir robeža. Viņus nomainīs citi cilvēki ar citām iemaņām un pieredzi, kuri nodzīvojuši citu dzīvi un saprot, ka var un vajag dzīvot citādi. Vēl vairāk, ceru, ka vismaz daži gribēs dzīvot un nomirt citādā, laimīgā, neatkarīgā un plaukstošā Latvijā, nevis tagadējā atbaidošā "konstrukcijā"," – raksta Urbanovičs.
Ceļojums uz nekurieni
Noslēgumā Urbanovičs pastāstīja par latviešu izcelsmes austrāliešu mākslinieka Imanta Tillera izstādi, kas nesen atklāta Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. Izstādes nosaukums ir "Ceļojums uz nekurieni".
Viņš pauda cerību, ka šis poētiskais nosaukums nebūs Latvijai pravietisks, un vēlreiz atkārtoja, ka pastāv ne tikai Ceļojums uz nekurieni, bet arī vienošanās ceļš.
"Tas ir mierīgs, nesteidzīgs ceļš, taču tas ir vienīgais, kas nes īstus augļus. Jebkādu citu ceļu solījumi ir nepiepildāmi un bīstami," – noslēgumā piebilda Urbanovičs.
