Atgādināsim: karalistes premjerministrs Larss Leke Rasmusens kopīgajā preses konferencē ar Ukrainas premjeru Volodimiru Groismanu pastāstīja, ka viņa valsts var juridiski pamatoti apturēt "Ziemeļu straumes 2" īstenošanu. "Esmu iesniedzis parlamentā likumprojektu, kas ļaus mums veikt ārpolitikas jomas vērtējumu pieteikumu izskatīšanas parastajā procesā, un tas dos iespēju tiesiski pamatoti bloķēt vai atlikt projektu," – savu viedokli pauda Rasmusens un piebilda, ka, pēc viņa domām, projekts būtu jāapspriež visā Eiropā. Protams, viņa teiktais radīja īstu priecīgas "peremogas" vētru ne tikai Kijevā, bet arī Polijā un "Baltijas tīģeru" lociņā.
Taču ir dažas nianses, atzīmēja RIA Novosti autors Dmitrijs Lekuhs. Runa pat nav par to, ka Leke Rasmusena kungs vēl neko nav pastāstījis par Dānijas karalistes lēmumu, tikai paudis savu privāto viedokli preses konferencē.
Pirmkārt, vairākas "maznozīmīgas" valstis, piemēram, Vācija, Somija, Zviedrija un Krievijas Federācija savas atļaujas jau izsniegušas. Tās iespējams atsaukt tikai tiesā, ja Nord Stream 2 operatori pārkāps ES normatīvos aktus, taču viņi tādus priekšnoteikumus nerada.
Otrkārt, ar "vispārēju diskusiju Eiropā" iznākusi neliela neveiksme, jo šo ideju jau ilgu laiku lolo Brisele. Tā ļoti gribēja vispirms "viseiropiski apspriest", pēc tam pat saņemt "visas Eiropas mandātu" pārrunām ar Krieviju – tā paša Nord Stream 2 jautājumā.
Tomēr pašmāju Tiesiskā komisija eiropeiski pieklājīgi un tikpat eiropeiski stingri un apņēmīgi pasūtīja Briseli vienu māju tālāk – studēt savienības likumdošanu. Tiesiskā komisija kā maziem bērniem izskaidroja aizrautīgajiem "pārrunātājiem" no Enerģētikas komisijas, ka no juridiskā viedokļa šis jautājums pilnībā ir nacionālo valstu – projekta dalībnieku kompetencē, pie tam Baltijas jūras starptautiskajiem ūdeņiem vispār nav nekāda sakara ar bēdīgi slaveno Trešo energopaketi.
Treškārt, Nord Stream 2 jau sen vairs nav Krievijas projekts – tas ir caurcaurēm eiropeisks: aiz tā drūmi vīd ne tikai būvdarbus atļāvušo valstu ēnas, bet arī tādi tirgus dalībnieki kā Itālija, Austrija un Francija, nerunājot jau par īstajiem "smagsvarniekiem" – Eiropas lielākie enerģētikas koncerni šajā jautājumā gatavi zobiem plēst ne tikai mazās Dānijas, bet arī itin palielo ASV intereses.
Ceturtkārt, Dānijas atļauja Nord Stream 2 projektam nav īpaši vajadzīga. To nesen ar savu augstāko amatpersonu lūpām skumji teica tikpat "prokrieviski noskaņotā" Zviedrija, kura tomēr bez mazākajiem pīkstieniem izsniedza visu dokumentācijas paketi. Abiem gāzesvadiem nozīmīga bija tikai Vācijas, Somijas un Krievijas piekrišana, jo šo valstu teritoriālajiem ūdeņiem cauruļvadi nevar paiet garām ģeogrāfiski. Gāzesvadu iespējams itin vienkārši izbūvēt ārpus Zviedrijas un Dānijas jurisdikcijas ūdeņu robežām, un nekas nenotiks, ja nu vienīgi ne īpaši patīkama, taču kopējā mērogā ne pārāk būtiska projekta sadārdzināšanās.
Tāpēc zviedri (iespējams, griežot zobus) atļauju paketi tomēr parakstīja. Šis nav eksistenciāli būtisks iemesls, lai strīdētos ar bloku, ko veido lielākās ekonomikas Eiropā.
Ieguvums nav tik nozīmīgs
Starp citu, tāpēc ne "Gazprom", ne Krievijas ekonomikas ministrs Novaks, ne arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks enerģētikas jautājumos Marošs Šefčovičs nepiešķir dāņu izlēcieniem nekādu lielu nozīmi, bet gan mierīgi gaida atļauju paketi no Dānijas: laiks vēl ir. Ja paketes izsniegšana pārlieku aizkavēsies vai bloķēs to, sīki izstrādāts rezerves maršruts jau ir gatavs.
Lai gaidas nebūtu pārāk skumīgas, kuģis Pioneering Spirit, kurš pašlaik strādā Melnajā jūrā un aizvadītajā nedēļā sāka izvilkt jūras gāzesvada "Turcijas straume" otro līniju, virzoties uz Kijkeja ciemu Turcijā.
Par dienvidu koridora potenciālajiem tirgiem piegādātājs no Krievijas pagaidām uzskata Grieķiju, Itāliju, Bulgāriju, Serbiju un Ungāriju. Taču tas ir tikai pagaidām. Patlaban Krievijas koncerns var atļauties tādu greznību, kā izvēli – kura "straume" būs galvenā – ziemeļu vai dienvidu. Un runa nav tikai par "Ziemeļu straumi 2", kura, tāpat kā "Turcijas straume", galu galā tiks uzbūvēta.
Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu matemātiski vienkāršu lietu: degvielas ieguve Eiropā krītas. Toties aug pieprasījums, vajadzība saņemt salīdzinoši lētu cauruļvadu gāzi, turklāt nospļauties par to, vai tā nāk no Krievijas, Alžīras, Norvēģijas, kaut vai no Marsa. Lai tik tā būtu lētā cauruļvadu gāze, nevis dārgā SDG.
Turklāt tas, kurš iegūs visai pievilcīgo, agrāk Ukrainai piederējušo "Krievijas gāzes sadales centra" lomu – Vācija vai Turcija, ir atkarīgs no daudziem faktoriem, taču ne jau no ukraiņiem un dāņiem.
