Protams, izbrīna progresīvās latviešu sabiedrības reakcija uz to, ka bijušais baptistu bīskaps Pēteris Sproģis piekrita iet šīs Dieva svētītās Latvijas prezidenta amata kandidātos no "Saskaņas" partijas.
Nu, nezinu, ar ko salīdzināt, lai nevienu neaizvainotu. Iedomājieties, piemēram, kaut kādu paviānu cilti vai labāk senā cilvēka stāju, kurš, beidzot, iemācījies atlocīt muguru un paņēma rokās zaru, lai veiklāk sistu nost banānus. Kas te sākās! "Nodevējs. Viņš uzvedas kā cilvēks. Viņš apdraud mūsu cilts pastāvēšanu! Lepnā savannas un alu tauta, izdzīsim Jūdu no mūsu rindām!" sāka birt viņa pusē.
Vai tā: "Mēs esam vareni! Mēs esam brīvi! Mēs esam apbrīnas cienīgi! Apbrīnas cienīgi, kā neviena džungļu tauta! Mēs visi tā sakām — tātad, tā ir taisnība!" Tas jau ir citāts no Kiplinga par lepno banderlogu tautu.
No bijušā bīskapa
Lieta tāda, ka līdz tam, kad Sproģis sagāja kopā ar "Saskaņu", viņš bija labs zēns — labestīgs, dzīves gudrs, godīgs, gaisma logā. Un te vienā acu mirklī izmainījās. Viņš kļuva par sarkano bīskapu, pārdevās par lēcu zupu, kura izvārīta Kremļa virtuvē, padevās melīgajam, pilnmēness naktī deva uzticības zvērestu Ušakovam pie Atbrīvotāju pieminekļa Pārdaugavā, kuru publiciste Elita Veidemane ar mīlestību sauc par "nepareizi uzasinātu zīmuli".
Lāsti krīt uz atkritēja galvas no visām pusēm. Apvainoti tiek arī viņa ģimenes locekļi, kā jau tas pieņemts civilizētā sabiedrībā. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņš nosauca lietas savos vārdos?
No "Saskaņas"
Jā, pret "Saskaņu" un tās līderi Nilu Ušakovu var, un pat vajag izturēties dažādi. Daudziem Ušakovs nepatīk tikai tāpēc, ka viņš ir pārāk pareizs, nēsā pareizos kostīmus un saka pareizas lietas.
Taču ja atmetam čaulu un esam atklāti līdz galam, tad kāda vēl partija neilgi pirms vēlēšanām pieņem nepopulārus lēmumus savu profila (lasi: krievu) vēlētāju acīs, piesaistot savos sarakstos latviešus. Un pat ar žestiem un izvairīšanos liekot saprast, ka varētu atzīt "okupāciju". Neskatoties uz to, ka vairums krievvalodīgo nevar to pieņemt, kā nevar pieņemt siltu degvīnu. Tā iemesla dēļ, ka latvieši nebija pēdējie, kuri pie varas grožiem nostādīja boļševikus un Padomus, savukārt "okupācijas" gados viņi ērti iekārtojās pie varas, dziedāja dziesmas attīstītajam sociālismam un tautu draudzībai un izmantoja visus nomenklatūras labumus.
Un visus šos upurus "Saskaņa" sniedza, lai parādītu — mēs esam gatavi kompromisiem, atvērti dialogam. Krievi šeit nav jūsu ienaidnieki, bet gan tādi paši latvijieši kā latvieši. Au! Citi paņemtu cīņas ģerboni par krievu skolām, garantējot sev elektorāta atbalstu, vēl bezcerīgāk padziļinot aizu starp latviešiem un krieviem.
No melīgā?
Ak, kā gan sarūgtināja Ušakovs gan latviešus, gan krievus. Jo aizgāja pret noteikumiem. Pret noteikumiem iestājās arī bīskaps, pārbiedējot latviešu interneta lietotāju vairākumu. "Joprojām esmu šokā, nespēju noticēt. Tāda sajūta, ka tas ir cits Pēteris Sproģis," tas ir pats maigākais no tā, ko var izlasīt tīklā par anathematizēto bīskapu.
Tātad, ar ko tad ir saistīta šī brīnumainā metamorfoze? Latvijas zinātne pagaidām nespēj sniegt atbildi. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk?
Varbūt, nevis Sproģis ir nelietis. Jūda un Mauglis, kurš neatceras dzimteni? Varbūt, viņš arī ir palicis tas gaišais un inteliģentais cilvēks? Savukārt viņa bezkompromisa kritiķi arī ir tā pati vēsturiskā cilts, kuru apvieno viena kopīga naida ideja? Varbūt, šo kritiķu smadzenes kā sūklis iesūkušas stulbo un pēc pašas dabas neaptēstu nacionālistisko propagandu, pateicoties kurai pie varas Latvijā reizi pēc reizes nonāk krāpnieki un atklāti zagļi? Un šī neredzīgā cilts, kuru aklu darījusi ksenofobija, piedod saviem vadoņiem visu, lai tik viņi nešķērso sarkano joslu, kas atdala alu no ārpasaules, no kuras mežoņi baidās kā no uguns, savas muļķības dēļ.
No Mateja
Un tīri cilvēciski var pilnībā saprast priesteri, kurš neizturēja spiedienu un padevās. Jo pat Pēteris trīskārt atteicās tajā liktenīgajā naktī. Ko lai saka, turieties, Pēteri! Lai par mierinājumu jums kalpo šīs rindkopas no šajā jomā autoritāra eksperta vārdā Matejs.
Mateja evaņģēlijs
"Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa… Ja jūs mīlēsiet tos, kas jūs mīl, kādu algu jūs par to saņemsiet? Vai arī muitnieki tā nedara? Un ja jūs sveicināsiet tikai savus brāļus, ko jūs darāt sevišķu? Vai arī pagāni tā nedara?"
