Tātad, pretinieks ir noteikt. Tie ir mūsu valsts iekšējie kaimiņi — latviešu vēlētāju absolūtais vairākums, kuri cieš no ksenofobijas, šovinisma, nacisma un vienkāršas muļķības, kā arī viņu ievēlētie politiķi, — uzlika punktus virs i publicista Iļja Kozirevs portālā BaltNews.lv.
Jāatzīst, ka daudzi titula nācijas pārstāvji, tostarp, arī ļoti saprātīgi domājoši, sarunā neaizmirsīs uzsvērt ar zināmu patosu: viņi ir nacionālisti. Labā vārda nozīmē, kurš ir saprotams skaitliski nelielajam etnosam. Taču šajā vārdā ir arī spilgti izteikta nelaba nozīme, kura top skaidra Latvija kontekstā.
Diemžēl, asimilēt krievvalodīgos iedzīvotājus, it kā nemanāmi pārvēršot krievu latvietī, kā rāda sabiedrības viedokļa aptaujas un komentāri sociālajos tīklos, ir latviešu tautas vairākuma ideja uz ātro. Taču kas šeit ir interesanti. Taču pat ar šādu situācijas attīstību par radikāli noskaņoto Nacionālo bloku balso 8-10% vēlētāju. Tātad, nedaudz pārspīlējot, varētu teikt, ka visi latvieši ir nacionālisti, taču ne visi nacionālisti atbalsta Nacionālo apvienību. Kā lai izskaidro šo šādu paradoksu?
Domāju, ka vairumam latviešu vienkārši nostrādā drošinātājs un glābj elementāra pašsaglabāšanās izjūta. Latvieši vienkārši raizējas, ja pie varas nāks Nacionālā apvienība, viņiem varētu likt maršēt un skandēt patriotiskus saukļus tā vietā, lai aizrautos ar iepirkšanos, līzingu, niršanu un citiem liberālās patērētāju civilizācijas priekiem, kuri ved pie nācijas deģenerācijas.
Pēdējās Nacionālās apvienības iniciatīvas, kā rāda rezonanse sociālajos tīklos un medijos, vēl tālāk atstūmušas to no potenciālajiem vēlētājiem.
Ņemsim, piemēram, Nacionālās apvienības deputāta Imanta Parādnieka uzstāšanos latviešu pensionāra dzīves ikdienām veltītajā sanāksmē. Kurā viņš gaišzilām acīm paziņoja, ka pensiju Latvijas iedzīvotājiem jāaprēķina, pamatojoties uz viņu pasaulē laisto latviešu skaita. (Lūk kur viņš, patiess latviešu produkts! Latvietis — mūsu "Latvijas nokija").
Protams, daļa iedzīvotāju apvainojās un palika dusmīga. Pirmkārt, tie ir paši pensionāri. Daudzi no viņiem, vienu vai citu iemeslu dēļ savulaik nelaida pasaulē daudz pēcnācēju, sajutās izmesti izgāztuvē. Sākt taču ir jau par vēlu. Otrkārt, tās ir sievietes, kurām Nacionālās apvienības politiķi atvēlēja "valsts lopu" lomu, kuriem vispirms jāizpilda savs pienākums valsts priekšā un savu bērnu dzemdēšanas funkcija. Treškārt, tā ir liela daļa cilvēku, kura vienu vai citu iemeslu dēļ vispār nespēj laist pasaulē bērnus.
Un te, protams, siltumnīcu nacionālisma ideoloģi parādīja sevi visā krāšņumā. Izpleta mēteļus, līdzīgi ielu ekshibicionistam. Jo viņu, tā saucamās, filozofijas pamatā ir personības noliegšana, tās īpatnību, vajadzību un citu "arhitektūras pārspīlējumu". Visa vadībā ir nacionālā ideja un patriotisms, pārējais tiek atmests kā nevajadzīgs balasts, kurš traucē virzīties uz priekšu, pie nācijas mūžīgās pastāvēšanas.
Vai arī, ja ņem Nacionālās apvienības ideju ieviest skolās obligāto militāro mācību, kuru Saeima izskatīs nākamnedēļ. Kā Neatkarīgajā raksta Baiba Rulle, vai tiešām šīs stundas ir jāpadara par obligātām, vai jāatstāj kā izvēlēs priekšmetu, kāds tas ir kopš 1997. gada? Jo šobrīd obligāto militāro mācību apgūst mazliet vairāk kā desmit skolās visā Latvijā, tostarp, tikai vienā galvaspilsētas skolā.
Lai ieviestu obligāto militāro mācību nepieciešami 350 instruktori. Un 17 miljoni eiro gadā. Taču autore pamatoti saka, ka šai valstij ne mazāk par karavīriem trūkst IT speciālistu, ārstu, skolotāju, kuri beigās var atnest lielāku ieguldījumu valsts drošībā, padarot to bagātu un plaukstošu. Turklāt patriotismu labāk audzināt ar kultūras, vēstures, mākslinieku, sportistu, Latvijas biznesa pārstāvju panākumu palīdzību, nevis ar patriotisko saukļu skandēšanu, kuri ir nekas vairāk kā atsevišķu partiju priekšvēlēšanu plakātu saturs.
Es atceros militārās mācības stundas padomju skolā. Tiesa, diezgan miglaini. Vienīgais, kas palicis atmiņā — "zibsnis pa labi — zibsnis pa kreisi" — kā rīkoties pretinieka kodoluzbrukuma gadījumā. Jau tad, būdami pusaudži, mēs uztvērām šīs instrukcijas ar sava veida ironiju, neskatoties uz "drūmo totalitārismu un izplatīto iedzīvotāju muļķošanu". Izskatās, ka šodien, mūsu brīvajā un demokrātiskajā sabiedrībā daudzi uztver patriotiskās un militārās mācības nepieciešamību jau no mazotnes ar visu nopietnību.
Īsāk sakot, dzemdēt un šaut, šaut un dzemdēt — vai tad tas nav sabiedrības ideāls? Vai tad tas nav mūžīgais dzinējs, kurš izvedīs mūs taisnā ceļā uz mūžību?
