Kad acīs iekrīt tādi daiļdarbi, kā raksts žurnālā The Economist, ļoti gribas apjautāties, vai tā autors ir pabijis paša aprakstītajā vietā, vai pēc lidojuma uz Tallinu lidmašīnas biznesa klasē, aprunājies ar stingri atlasītiem spīkeriem, kuri nodoti viņa rīcībā? Uz šādām pārdomām mudina autora zīmētās ainas par Narvas ēku "pelēkajām, staļiniskajām klintīm", izdangātiem ceļiem un "biedējošiem" komunistiskās ēras "laukumiem". Šīs briesmas lai paliek uz žurnālista sirdsapziņas, uzskata radio Sputnik autors Vladimirs Barsegjans, kura rakstu pārpublicējis portāls Sputnik Lietuva.
Autors dāvina mums kārtējo ģeogrāfisko atklāsmi: sak, Narva nav Krima, Igaunija nav Ukraina, tātad 2014. gada "Ukrainas scenārija" atkārtošanās reģionam nedraud, jo tikai retais Krievijai līdzās esošā reģiona iedzīvotājs gribētu dzīvot taipus robežas, jo dzīves līmenis Igaunijā ir augstāks.
Taču tas nu ir atkarīgs no tā kādā un kādai Igaunijai tas ir augstāks. Ja cilvēks dzīvo Tallinā un ieņem ierēdņa posteni ministrijā vai vada solīdu komerciālu struktūru, apgalvojumam par augstāku dzīves līmeni ir pamats. Taču kā būs, ja ieskatīsieties ziemeļrietumu rajonos bieži sastopamo vienkāršo strādnieku vai pat bezdarbnieku naudas maciņā? Lasot tādus apgalvojumus, gribētos redzēt arī argumentus ciparos, taču, iespējams, tie nav vajadzīgi cilvēkiem, kuri raksta ideoloģiskā mīta ietvaros.
Kam Igaunijā klājas labi? Pavisam noteikti ne krieviem, kur nu vēl Narvas iedzīvotājiem. Nesen Igaunijas Statistikas departaments laida klajā krājumu "Sociālās tendences", kurā citastarp publicēts arī pētījums par valsts iedzīvotāju grupām, kurām Igaunijā neklājas labi. Ne jau tāpēc, ka viņiem nepatiktu valsts vai klimats nebūtu piemērots. Iemesls ir citāds — viņiem trūkst līdzekļu pat relatīvi pieklājīgai dzīvei. Pētījums liecina, ka trūcīgākās iedzīvotāju grupas Igaunijā ir sievietes, vecāka gadagājuma cilvēki un krievvalodīgie.
Tie, kam patiesā situācija nav zināma, var sākt plašus spriedelējumus: sak, domājams, runa ir par cilvēkiem ar zemu izglītības līmeni vai vājām valsts valodas zināšanām. Vārdu sakot, viņi paši ir vainīgi. Agrāk arī man pašam tā šķita, līdz dzīve man nepārprotami nodemonstrēja konkrētus un dziļi personiskus piemērus. Viss sākās ar to, ka sastapu savu paziņu — zinātņu kandidāti, dzimušu un augušu valstī, ar ļoti labām igauņu valodas zināšanām. Viņa strādāja lielveikalā par kasieri.
Vēlāk iepazinos ar apkopēju — viņai ir divas augstākās izglītības, taču dzimtā diemžēl ir krievu valoda… Secinājums ir vienkāršs un skumjš: krievs, krievvalodīgais Igaunijā — tas ir spriedums, kas, iespējams, karāsies cilvēkam kaklā visu mūžu, pat ja esi izglītots, gudrs un ambiciozs.
Tādos apstākļos ir amizanti lasīt The Economist publicētā raksta autora izteikumus par to, kā Igaunijas valdības amatpersonas cenšas atdzīvināt Narvas ekonomiku un mazināt sociālās nesaskaņas, pamestās aušanas fabrikas vietā iekārtojot teātru un galeriju kompleksu.
Nez kāpēc radusies doma, ka tur apmetīsies mākslinieki, kuri veidos jaunas modes tendences un cels reģionu saulītē. Tad uz to pusi dosies naudīgi cilvēki, kuri izvilks reģionu no pašreizējā ekonomiskā stāvokļa. Vārdu sakot, tur, kur valdība neko darīt nevēlas, stāvokli glābs mākslinieki, aktieri un mūziķi… Kā mēdz teikt, "lai Dievs dod". Protams, ja vien Tas Kungs lasa The Economist.
