Pirmajā no tiem senators Džons Makeins aicināja ASV valdību organizēt kiberuzbrukumus Krievijai "par tās iejaukšanos vēlēšanās ASV" 2016. gadā.
Jāpiebilst, ka senatora ieteikumā nekā ārkārtēja nav. Ierosinājumus tādā vai citādā veidā sodīt Krieviju par nepareizu uzvedību (vienalga, vai tas būtu atbalsts Sīrijai, geju vajāšana Čečenijā vai tā pati "iejaukšanās vēlēšanās") regulāri un labi sadzirdami publikai pauž gan amatpersonas, gan sabiedrībā pazīstamas personas ASV un citās rietumvalstīs.
Otrā ziņa nāca no Ukrainas. Šī valstiskā veidojuma robežsardzes dienests sūdzējās par to, ka Krievija kopš aprīļa beigām sākusi stingrāk pārbaudīt kuģus, kuri dodas uz Mariupoles ostu.
Ukraina apgalvo, ka ik dienas apskatei un komandas locekļu identifikācijai tiek apturēti civilie kuģi, tostarp arī tūrisma tvaikoņi. Robežsargi ziņo, ka dažos gadījumos kuģi pārbaudīti vairākkārt. Pie tam Krievijas robežsargi neizsaka nekādas piezīmes ekipāžām.
Uz jautājumiem atbildēja Krievijas Federālā drošības dienesta Krimas Republikas robežsardzes pārvaldes preses dienests.
Tas bezrūpīgi paskaidroja, ka robežsargi vienkārši dara savu darbu un viņu darbības pamatā ir "nepieciešamība novērst ar starptautiskām un ekstrēmistiskām organizācijām saistītu personu un nelegālo migrantu iekļūšanas mēģinājumus, ieroču un munīcijas kontrabandas pārvietošanos mūsu valsts teritorijā, kuģošanas, kā arī Krimas tilta būvdarbu drošības nodrošināšana".
Robežsargu skaidrojums tika uztverts sarkastiski. Abu valstu eksperti un politiķi ir pārliecināti, ka notiekošais ir Krievijas atbilde uz Ukrainas pieļauto pirātisku valsts līmenī – Krimas kuģa "Nord" aizturēšanu ar desmit ekipāžas locekļiem marta beigās.
Kas tad īsti kopīgs abām šķietami tik atšķirīgajām ziņām?
Viss ir pavisam vienkārši. Tās abas ļoti uzskatāmi ilustrē ASV un Krievijas valsts politiku.
Savienotās Valstis kāro efektīgi, iespējams, pat ar pompu publiski noformēt savas oficiālās darbības.
Pirms jebkura vērā ņemama lēmuma nāk vērienīga informatīvā "artilērija" ar skaļiem, un galvenokārt ļoti draudīgiem paziņojumiem, solījumiem demonstrēt Amerikas gribasspēku, ieviest kārtību un sodīt nepaklausīgos.
Savukārt Krievijas valdība labprātāk vispār neko neziņo par savām gaidāmajām darbībām, vai aprobežojas ar akurātiem komentāriem vai vienkārši sausiem un garlaicīgiem oficiālajiem paziņojumiem.
No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka otrā pieeja ir sliktāka.
Šajā ziņā galvenie "zaudējumi" ir iekšējie. Tieši "klusa" – gan no toņa, gan no izteikumu viedokļa – retorika vai pilnīgs tās trūkums jautājumos, kas satrauc Krievijas sabiedrību, dod ieganstu Kremļa oponentiem pārmest vājumu, gļēvumu un par sakāvnieciskumu.
Tiesa, pēdējā laikā tamlīdzīgi pārmetumi izskan aizvien retāk, un tos atbalsta aizvien mazāk cilvēku.
Iemesls ir vienkāršs.
Aizvien skaidrāks ir fakts, ka amerikāņu vadības efektīgie žesti rezultātā izvēršas vājos reālos gājienos (mazliet atgādina veco sakāmvārdu "Uzpūties kā krupis rugājos"). Toties šķietami vājā un bezzobainā Krievija bez skaļiem priekšvārdiem un draudīgiem solījumiem atkal un atkal sagādā nepatīkamus pārsteigumus saviem oponentiem.
Grūti sarēķināt, cikreiz šajos gados Rietumu publiskā vaigu piepūšana beigusies ar darbiem, kuru dēļ šaipus robežas smējās kā traki. Atliek atsaukt atmiņā masveida raķešu apšaudi Sīrijā, kuras rezultāti, vai, pareizāk sakot, to izpalikums pat radīja zināmu neizpratni. Bet Krievijas darbi regulāri šokē "partnerus" – tik negaidīti tie ir.
Atcerēsimies kaut vai Eiropas pārsteigumu 2014. gadā, kad Maskava ieviesa pārtikas embargo pēc vairākus mēnešus ilgiem mierīgiem brīdinājumiem: "Varbūt tomēr nevajag? Mēs taču būsim spiesti atbildēt, jums pašiem klāsies sliktāk." Taču pretējā puse, šķiet, vairs neprot sadzirdēt brīdinājumus bez skaļiem solījumiem un draudiem, kuri raksturīgi globālajam hegemonam. Un galu galā sastopas ar nepatikšanām.
Līdzīga bija arī situācija ar "Nord".
Bija skaidrs, ka Maskava neatstās bez atbildes Krievijas kuģa un tā ekipāžas – Krievijas pilsoņu – sagrābšanu. Maskava demonstrēja iespaidīgu pacietību – Ukrainai bija vairāk nekā mēnesis pārdomām. Un tomēr robežsardzes režīma pastiprināšanās kuģiem, kuri dodas uz Ukrainu, Kijevu pārsteidza un lika uzdot ierasto "par ko tad mūs?" jautājumu.
Pie tam, spriežot pēc visa, pat atkārtotas mācības nenāk par labu ne Ukrainai, ne ASV, ne Eiropai.
Pēdējos mēnešos laiku pa laikam parādījās oficiāli un nespeciālistu acīs garlaicīgi Krievijas valdības komentāri par sadarbības paplašināšanos ar Centrālāfrikas Republiku, piemēram, par militāri tehniskās palīdzības sniegšanu bez atlīdzības. Un te pēkšņi rietumu medijus pārpilda pārsteigti un satraukti raksti par to, ka ar dimantu un urāna atradnēm bagāto CĀR pārpildījuši krievu "karavīri, algotņi, uzņēmēji un ēnu padomnieki", un Maskava esot pārņēmusi savā ziņā pat valsts prezidenta drošības dienestu.
Rodas iespaids, ka trīs gadu desmitus ilgās ASV globālās hegemonijas laikā pasaule ir piemirsusi: galu galā tiek ņemti vārdā ne vārdi, bet gan darbi un rezultāti.
Labi. Krievijai nāksies to atgādināt.
