Naksnīgajā rezolūciju cīņā par Sīrijai veltīto apsūdzību izmeklēšanu ANO Drošības padomē, neapšaubāmi, spilgtākā bija Lielbritānijas pārstāve, materiālā RIA Novosti stāsta Viktors Marahovskis.
Kārena Pīrsa pūkainajā boa no mākslīgā čeburaškas kažoka nolēma stingri aprunāties ar Krieviju tai saprotamā valodā. Aprunājās.
Ar pirmo repliku viņa trāpīgi atsēdināja Krievijas pārstāvi Vasiliju Nebenzju, kurš paredzēja, ka "nupat oponenti sāks skaitīt veto, ko Krievija uzlikusi rietumvalstu rezolūcijām Sīrijas jautājumā".
— Citēšu Ļeņinu, — teica Pīrsa. – "Kvantitāte pāraug kvalitātē."
Protams, diplomāte sajauca V.Ļeņinu un F.Engelsu, taču tas vēl būtu piedodams. Toties ar otro repliku viņa pacēla likmes:
— Es domāju, Kārlis Markss pašlaik grozās zārkā, redzot, ko pēc viņa receptēm radītā valsts dara Sīrijas atbalsta labad.
To viņa teica par Krieviju. Mūsdienu Krieviju viņa nosauca par valsti, kas radīta pēc Kārļa Marksa receptēm.
Un to apgalvo nevis 80. gados skolā pamācījies cilvēciņš no Britānijas laukiem, kuru pēkšņi paģirainu pārsteigusi televīzijas uzņemšanas grupa ar aptauju ielās. Tas ir kodollielvalsts pārstāvis ANO Drošības Padomē.
Tātad trīsdesmit gadus ilgā Krievijas attīstība pa buržuāzijas, kapitālisma, tirgus ekonomikas un visa pārējā ceļu – tas viss ir tīrie nieki. Tante, kuras pienākums teorētiski ir piedalīties dialogā ar citām lielvalstīm, mūsdienu Krieviju joprojām uzskata par PSRS. Un domā, ka tā parādījusies 1917. gadā.
Valda viedoklis, ka šī situācija ir vienkāršs kuriozs.
Jau daudzkārt ir rakstīts par to, ka Rietumu uzvara aukstajā karā ir sagrāvusi ne tikai sociālistisko bloku, ne tikai PSRS. Tikpat lielu postu, ko līdz šim nav izdevies pat apzināt, kur nu vēl pārvarēt, tā nodarījusi rietumvalstu institūcijām, kuru mērķis bija pētīt citas kultūras un civilizācijas veidojumus.
Faktiski pēc PSRS sabrukuma ASV un Lielbritānija slēdza lielāko daļu pētījumu, kas bija vērsti uz ārpasaules izpēti un tajā notiekošo izmaiņu novērošanu.
Principā, tam bija pat loģisks pamats "vēstures gala" koncepcijas ietvaros. Situācijā, kad valdīja uzskats, ka "visa pasaule tagad ir Amerika" un tur, kur tās nav, tā drīz būs, patiešam vairs nebija vajadzīgi īsti eksperti Krievijas, arābu, Irānas utt. lietās. "Nerietumu" civilizāciju speciālistiem vairs darba nebija – patiešām, kamdēļ viņi vajadzīgi, ja globalizācijas dzelzs zirgs gatavojas nomainīt agrāko daudzveidību. Un neviens pat neparūpējās par jaunu speciālistu paaudzi. Viņu funkcijas, vismaz publiskajā telpā, pildīja opozīcijas žurnālisti – emigranti no minētajām valstīm. Savukārt viņi fanātiski ticēja Vēstures Galam, pieķērās tam kā dadzis un atpakaļ skatījās tikai stingri nospraustajos krastos.
Ļoti labi ir redzams, cik spīdošus panākumus guvusi tāda pieeja, atliek tikai paskatīties uz tiem pašiem Tuvajiem Austrumiem. Mēs ļoti labi atceramies, kā "globālā Amerika" tur iznīcināja visu vietējo XX gadsimtu – laicīgos "nacionālistiskos" un "kreisos" režīmus un pēc tam pārsteigti konstatēja, ka XXI gadsimta vietā tur dūmo jauni viduslaiki.
Aptuveni tas pats notika ar Ukrainu, kur teorētiski pēc Maidana (faktiski – pēc diviem Maidaniem) bija jāuzplaukst civilās sabiedrības institūcijām, pārskatāmībai, korupcijas apkarošanai un ekonomikai. To, kas ir izplaucis, mēs visi labi zinām.
Nu, lūk. Pašlaik vairs nav ne 1992., ne 2004. un pat ne 2013. gads. Pašlaik ir 2018. gada pavasaris, un jau gadu Rietumos vērojams gudru grāmatu un publikāciju klāsts, kurās apglabāts liberālisms un globalizācija. Un tagad amerikāņu kara akadēmijas lauza galvu: "Kam ir vērtība Krievijas acīs un kā to apdraudēt, lai viņus apturētu?" Taču lieta tāda, ka Rietumos nav pārējās pasaules speciālistu. Par speciālistiem uzskatītie par pasauli kaut ko mācījušies 80. gados, gluži kā Kārena Pīrsa.
Tāpēc godājamā diplomāte ar gadu desmitiem ilgām karjeras kāpnēm aiz muguras nejauši atzīst: nē, viņa ne velna nezina par to, kāds tagad Krievijā gads, kāda ir iekārta Krievijā un kā ar viņu sarunāties.
Kaut kādā ziņā anglosakšiem (un tiem, kuri kaismīgi ilgojas par tādiem kļūt) tas, protams, ir iemesls lepoties. "Redziet, viņiem gar mums nav nekādas daļas. Mūsu oficiālajiem pārstāvjiem ANO nospļauties uz jūsu valsti, viņi par to neinteresējas – nav pelnījusi. Un jūsu oligarhi ar ierēdņiem evakuēs uz mūsu pusi naudu, sievietes un bērnus, tiklīdz radīsies iespēja." Taču tāds lepnums īsti nepiestāv lielvalstij. Tā var lepoties Kipra un dažas citas dzīvei patīkamas salas ar draudzīgiem nodokļu likumiem.
Pie tam Kipra uzvedas saprātīgāk. Tā pat necenšas rīkot "starptautiskas intrigas", pozicionēt sevi kā suverēnu globālu spēku un organizēt diplomātiskas zibakcijas ar nāvējošām indīgām vielām, kas jau aiznesušas divu jūras cūciņu dzīvības. Un necenšas mācīt Krievijas Federāciju, pēkšņi paspīdot ar zināšanām mākslas filmas "Sarkanā tveice" līmenī.
Katastrofa ir acīm redzama. Taču pamēģināsim uzminēt: vai tā ir katastrofa Krievijai, kura jau paspējusi tīri labi saprast Rietumus? Vai Rietumiem, kuri ieķēpājušies jaunā aukstajā karā un pat nesaprot, pret ko?
