Krievijas valsts līderis apstiprinās vai apgāzīs Baltijas bailes no draudiem, kas nāk "no Austrumiem", portālā Sputnik Lietuva raksta Vladimirs Matvejevs.
Ne velti Baltijas valstis interesējas par notikumiem Kremlī. Viļņa, Rīga un Tallina jau nogurušas – grūti sagaidīt, kad krievi beidzot uzbruks. Nav vairs spēka ciesties.
Jau iepirkti gan bruņutransportieri, gan zenītraķešu kompleksi, bet kur tos likt lietā? Izvietoti NATO starptautiskie bataljoni gar Baltijas robežām ar Krieviju un Baltkrieviju. Vienā laidā rit mācības "Krievijas agresijas" atvairīšanai. Vai tad tas viss būtu velti?
Visi astoņi Krievijas prezidenta kandidāti Baltijas valstīs ir sakārtoti atbilstoši "draudiem", ko tie nes Lietuvas, Latvijas un Igaunijas drošībai.
Pirmo vietu šajā relatīvajā sarakstā jau ilgus gadus ieņem liberāldemokrātiskās partijas līderis Vladimirs Žirinovskis. Viņa kategoriskie izteikumi par bijušajām padomju republikām Baltijas jūras krastā ir biedējoši. Vēl vairāk – no tiem mati ceļas stāvus.
Vladimira Volfoviča nesenās frāzes izkliedē jebkādas Baltijas valdību šaubas: tiklīdz viņš kļūs par prezidentu, jau nākamajā dienā pa Ģedimina prospektu Viļņā, Doma laukumu Rīgā un Rātslaukumu Tallinā braukās krievu tanki.
"Baltija atkārtos Krimas likteni!" – lietuviešu, latviešu un igauņu tuvāko perspektīvu iezīmēja Žirinovskis. Nekādu citu variantu nav.
Tieši tāpat baltieši neko labu negaida arī no pašreizējā un, domājams, arī nākamā Krievijas prezidenta – Vladimira Putina. Ja Žirinovska gadījumā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas patriotus gaida tūlītēja varoņnāve kaujas laukā ar valsts karogu rokās, Putina varas gados nāve būs ilga un mokoša — bada nāve tumšā, aukstā naktī tumšā, aukstā mājā… Un neviens no Briseles un Vašingtonas nepasniegs ne ūdens krūzi, ne maizes garozu. Pašiem nepietiek.
Krievijas stratēģiju Baltijā Vladimirs Putins ir ieskicējis ļoti skaidri, tikai, atšķirībā no Žirinovska, diplomātiski un pārliecinoši – nekādas sadarbības ar tiem, kuri Krieviju uzskata par naidīgu valsti. Putina laikos Maskava draudzēsies un savstarpēji izdevīgi tirgosies tikai ar saprātīgiem partneriem.
Skaidri iezīmēti arī termiņi. Pēc Putina rīkojuma, no 2020. gada ne grams Krievijas kravu nevar doties uz Eiropu caur Lietuvu, Latviju un Igauniju. Tātad Baltijas valstu galvenā ģeopolitiskā un stratēģiskā priekšrocība – tranzīts – būs tikpat tukša kā caurule Ukrainā.
Baltijas valstu nākotne ir visai miglaina arī tad, ja prezidenta vēlēšanās Krievijā uzvaru izcīnīs arī tādi kandidāti kā Sergejs Baburins un Maksims Suraikins.
Piemēram, Baburins savās publiskajās runās ne vienu reizi vien ir atgādinājis Lietuvai, kam piederēja Viļņa un Klaipēda, pirms republika iekļāvās PSRS sastāvā. Pēc Krievijas prezidenta Sergeja Baburina domām, Padomju Savienības sabrukuma laikā 1991. gadā Lietuvai vajadzēja godīgi atteikties no Viļņas pilsētas un apgabala, ko tā saņēma no PSRS 1939. gadā, kad spēkā stājās Molotova un Ribentropa pakts. No tiem laikiem ne uz mirkli taču nav apklusis Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritoriālais strīds par Viļņas piederību.
Tā nu iznāk, ka arī Sergejs Baburins Krievijas prezidenta krēslā nebūs nekāds Lietuvas draugs.
Maksims Suraikins ir "pārliecināts staļinists", bet, kā zināms, Lietuvā ar likumu aizliegts pieminēt Staļina vārdu pozitīvā kontekstā – tieši tāpat kā Hitlera vārdu.
Tātad baltiešiem atliek tikai sapņot, ka pēc 18. marta Krievijā pie varas nāks kāds no pārējiem četriem kandidātiem – Boriss Titovs, Pāvels Grudiņins, Grigorijs Javlinskis vai Ksenija Sobčaka.
Uzņēmēju Borisu Titovu varbūt izdosies pierunāt, piesolīt pazeminātu tarifu Baltijas tranzītam. Pāvela Grudiņina bērniem pasolīt atvieglotu tarifu villas apkurei Rīgas piepilsētā. Grigoriju Javlinski baltieši varētu izvirzīt Nobela prēmijai par viņa vēsturisko programmu – padomju ekonomikas iznīcināšanu 500 dienu laikā.
Ja nu Krievijas prezidenta postenī pēkšņi iekļūs Ksenija Sobčaka, par labāku kandidātu baltieši var pat nesapņot – savās priekšvēlēšanu runās Sobčaka no "padomju okupācijas" brīvo, demokrātisko, saskaņā ar ES un NATO standartiem dzīvojošo Baltiju vienmēr piemin ar labu vārdu.
"Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu vēlme nošķirties no Krievijas pēc tik ilgiem padomju politikas gadiem man ir saprotama. Skaidrs, ka jūsu valsts (Baltija – red.) vairāk vēlas piederēt Eiropai nevis Krievijai. Cita lieta, ka šī vēlme ir kļuvusi mazliet "sāpīga" un ne gluži pareiza, pēc manām domām. Labākais – valoda, kultūra un cilvēki, kuri vēlējās šurp emigrēt, — tā, droši vien, ir tā vērtība, kas palikusi pēcpadomju telpā," – teica Ksenija Sobčaka intervijā portālam tvnet.lv jau 2012. gadā.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
