Polijas vēlme kļūt par pirmo valsti ES nepielūdzami īstenojas. Nu jau arī Eiropas Parlaments ar balsu vairākumu pat necenšas tai likt šķēršļus ceļā. Līdz ar Eiropas komisiju tas apstiprinājis pret Varšavu vērstu soda sankciju ieviešanas procedūras iniciēšanu. Tas nozīmē, ka pirmo reizi savienības vēsturē Polijai var atņemt balsstiesības. Tiesa, neviens vēl nav sapratis, ko tas nozīmē, jo ne ar ko tamlīdzīgu neviens vēl nav saskāries, taču izklausās, ka kāds citam vienkārši cenšas aizbāzt muti, raksta Mihails Šenkmans portālā RIA Novosti.
Protams, tik vienkārši nav. Pat ja nonāks līdz galējībai, šo lēmumu jāatbalsta vismaz 22 no 28 valstīm. Lielbritānija arī vēl skaitās, taču tā diezin vai "spraudīs nūjas riteņos" savam nelaimes biedram. Domājams, to neizdarīs arī Ungārija, jo Budapešta tīri labi saprot, ka var kļūt par nākamo. Pārējie klusēdami skatās, ar ko viss beigsies. Starp citu, malā stāv arī Polijas partneri no Višegradas četrinieka – Slovākija un Čehija. Tas ir precedents – Eiropas Savienības locekļa sodīšana – nemaz nav tik miglains.
Decembrī Eiropas priekšniecība izteica Varšavai pēdējo brīdinājumu. "Par demokrātisko brīvību sagraušanu tiesu reformas rezultātā" – teikts motīvu daļā. Polijai pieprasīja 3 mēnešu laikā pārskatīt 13 likumus, kuri pārkāpj likuma virsvadības principus un dāvā valdībai varu pār tiesnešiem. Savukārt Polija pieņēma vēl divus likumus. Tiesa, prezidents Duda tiem uzlika veto, taču paziņoja, ka ne jau ES būtu jālemj, kas Polijai ir labi, kas – slikti. Vārdu sakot, sarunāja rupjības. Bet bija arī tādi laiki, kad Polija uz ES skatījās kā mazs bērns, kā dēls pie tēva gāja.
Pēc sociālās nometnes sabrukuma ES tā steidzās "adoptēt" bez pajumtes palikušās valstis, ka īpaši neskatījās uz to dzimtas rakstiem. Visi bija laimīgi. Taču pēc tam nobrieda ierēdņu – šļahtiču – jaunākā paaudze. Vispirms parādījās tās pārmatotās īpašības, pēc tam arī neizturamais raksturs. Pēc tam svešu onkuli iemīļoja stiprāk nekā audžuvecākus. Nožēloja tikai, ka viņš tik tālu, citādi bēgtu pie tā, kaut vai 51. štata lomā. Tagad vairs nenoslēpsi, ka Polija nav ES pašas bērns. No eiropeiskās audzināšanas Polijā palicis tikai pšiks.
Nav jau nekāda lielā prieka uz to visu skatīties, tomēr interesanti – gluži kā sveša čempionāta mačs. Viņi māca mūs spēlēt, bet paši vazā viens otru pa laukumu. Skats, protams, nav švakiem nerviem piemērots. Izskatās, ka "punktus" zaudēs abas puses. Sodīt pašam savus locekļus, — ja nekļūdos, tā ir paškropļošanās. Savukārt Polija ES acīs, spriežot pēc visa, ir kā skabarga vienā vietā – tur, kur to ne izvilkt nevar, ne paciest nav spēka. Atliek tikai pašam sevi nopērt.
