Vairums tēzes apstiprinājuma kārtā par neizdevušos valsti min argumentu, ka valsti pametuši apmēram 300 tūkstoši cilvēku, nerunājot jau par mirstību, kura pie mums pagaidām uzvar dzimstību.
Taču man šāds pierādījums neliekas pavisam korekts. Netiek ņemts vērā pagātnes mantojums. Visi mēs, Latvijā dzīvojošie, nēsājam sevī pusgadsimtu ilgā totalitārisma pēdas, kura laikā nelaida uz ārzemēm. Pat bērni. Tas ir kā septītās paaudzes lāsts. Tādēļ arī brauc prom ziņkārīgi un neapzināti iedzīvotāji, dzenoties pēc garā eiro, spļaujot virsū patriotismam.
Un pat mūsu politiķi un ierēdņi būtu priecīgi neņemt naudas dāvinājumus un kukuļus un nerīkot protekciju radiniekiem un paziņām. Taču nevar — pagātne nelaiž vaļā, tur dzelzs tvērienā. Un viņi turpina, kā raksta politologa Ivars Ījabs, "blefot un kurināt naidu, lai aiz tā priekškara īstenotu vienkāršas, sīkumainas spekulācijas".
Taču kā pret mūsu valsti izturas ar padomju varu nesabojātie cittautieši? Mani, kā arī daudzus citus, protams, aizvainojuši tā saucamie bēgļi, kuri bēg no kara briesmām Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Jo, knapi aizskrienot līdz Latvijai, viņi uzreiz aizdzinušies tālāk, kā Formula 1 bolīdi, kas apstājušies uz mirklīti, lai nomainītu riepas un uzpildīt bāku. Vai tiešām mūsu šausmas ir šausmīgākas par kara murgiem, badu un vardarbību?
Labi, Austrumi ir delikāta lieta. Pirms dažām dienām koalīcija pieņēmusi grozījumus, kuriem ir jāpiesaista mūsu valstī pieredzējušus speciālistus no ārvalstīm. Deputāti pat žēlsirdīgi atļāvuši darba devējiem maksāt viņiem par 20% vairāk, nekā vietējiem speciālistiem.
Latvijas brīvo arodbiedrību asociācijas priekšsēdētāja vietniece Irēna Liepiņa šajā sakarā izsludinājusi trauksmi: viesstrādnieku piesaistīšanas draudi ir, ka vietējie speciālisti aizies no savām darba vietām un aizlidos uz rietumvalstīm. Taču arī uzaicinātie viesstrādnieki, nostrādājot kādu laiku pie mums, sapratīs, ka Rietumos maksā vairāk, un sekos viņu piemēram.
Tiesa, varbūt viņiem kļūs žēl pamest valsti, jo līdz tam laikam viņi būs spiesti iemācīties Latvijas valsts valodu. Taču daudzus neaptur arī tas. Latvijas Ārstu asociācijas vadītājs Pēteris Apinis kompetenti paziņoja, ka daudzi kolēģi no NVS valstīm jau brauc uz Latviju, lai pēc tam aizbrauktu strādāt uz Angliju. Un pat latviešu valoda viņiem nav šķērslis, viņi to apgūst un brauc tālāk.
Tādēļ, es domāju, ka daudz pareizāk būtu saukt Latviju nevis par neizdevušos valsti, bet par trenažiera valsti. Valsti — mācību atbalstu. Gan iebraucējiem, gan vietējiem šeit ir jāpavada kāds laiks, jāiziet sava veida karantīnu, lai pēc tam dotos uz vairāk nobriedušām un attīstītām valstīm. Kur, visticamāk, e-veselības sistēma, pat ja tiek ieviesta, tad ne uz pacientu veselības un dzīves rēķina. Kur, pat ja ķeras pie izglītības reformas, tad no sākuma vismaz modelē sekas, kur…
Kas tur ko turpināt. Mēs neesam valsts-neveiksminiece. Mēs esam valsts-tramplīns! Rītdienas valsts!
Ne jau velti, jādomā, ka arī mūsu ES un NATO sabiedrotie izskata Latviju kā valsti-poligonu. Pirmkārt, sūta uz mūsu veikalu letēm šaubīgas kvalitātes preces un novēro — nu kā, ēdams ir? Vai nemirst? Otrkārt, izvieto šeit savus ieročus, militārpersonas un infrastruktūru. Sākumā, ja kas, var patrenēties uz šeit esošās teritorijas. Un pēc tam, ja paveiksies, uz nosacītā ienaidnieka teritorijas. Un, ja nepaveiksies, tad jau uz savas, tuvāk pie dzimtajiem Bigbeniem.
Taču jebkurā gadījumā, valstij ir vien kaut kādi 27 gadi. Un ja ticēt koncepcijai par Latvijas Republikas nepārtraukto pastāvēšanu, tad visi 100. Nav brīnums, ka mūsu valsts ir mācību un eksperimentāla. Un jubilejas gadā gribas mums visiem novēlēt, lai tā pēc iespējas drīzāk pārvērstos īstenā, "ne pa jokam valstī". Sveicu gaidāmajā simtgadē!
