Protams, dažkārt gadās kļūmes. Varbūt ticējumi ir novecojuši. Arī tauta ir krietni vien mainījusies.
Artilēristi, Staļins ir pavēlējis!
Un tomēr pamēģināsim noskaidrot, kādas pazīmes liecina par demokrātijas norietu Latvijā un totalitārisma iestāšanos. Paturiet prātā, ka pašlaik smagi nosodītajā padomju laikā bija modīgi veseliem darba kolektīviem vai radošajām savienībām rakstīt vēstules par visādiem svarīgiem valstiskiem jautājumiem.
Latvijas Avīzē lasām tādu kolektīvu vēstuli Šadurska reformas atbalstam — par krievu izglītības iznīcināšanu Latvijā. Sak, vispusēji atbalstām un par labu atzīstam. Sen bija laiks? Kas tad šajā vēstulē ir tik neparasts? Personas, kas to parakstījušas.
Draudzīgā rindiņā viens pēc otra stāv Latviešu virsnieku apvienības galva, Latviešu Strēlnieku apvienības (viņi patiešām vēl ir dzīvi?) priekšsēdētājs, Nacionālo Karavīru biedrības, Latvijas nacionālo partizānu apvienības (tie paši "mežabrāļi"), Zemessardzes veterānu apvienības, Latvijas valsts aizsardzības fonda "Lāčplēsis" priekšnieki.
Vai jūs varat iedomāties, ka PSRS laikos Baltijas kara apgabala veterānu savienība, PSRS JKS zemūdens flotes radistu brālība un Armijas un flotes praporščiku un mičmaņu savienība būtu parakstījusi vēstuli ar prasību vispusīgi padziļināt krievu valodas apmācību latviešu skolās? Un piedevām — artilēristi ar kavalēristiem.
Skaistulīt, manu acu priekšā nedziedi…
Jāpiemin arī nesenās iniciatīvas, veltītas tam, ka, sak, esot jāciena valsts simboli — karogs un himna. Lai nedrīkstētu dziedāt visi, kam ienāk prātā, repa, regija vai krievu tautasdziesmu stilā. Nedod Dievs, dziedāt iedzērušam un nepareizā tonalitātē. Un pat nedomā saputrot mažoru ar minoru. Taču, no otras puses, paši latvieši saka, ka himna ir tautas lūgšana. Atvainojiet, taču tas ir tas pats, it kā "Tēvs mūsu" būtu ļauts lasīt tikai priesteriem.
Ar karogu ir tāpat: obligāti jāievēro vajadzīgās krāsu proporcijas, pareizā gamma un visizturīgākais materiāls. Protams, simboli ir jāciena. Taču no kurienes radusies pārliecība: ja karogā viss būs precīzi ievērots līdz milimetram un himnā — līdz metronoma soļa miljonajai daļai, tad augstākie spēki glābs Latviju, un latviešu nācija dzīvos gadsimtos atbilstoši Satversmes preambulai? Vai tas nav smelts pagānismā?
Kad "taisnībmetrs" kāpj pāri malām
Protams, jāpiemin arī raganu medības un nepareizā viedokļa kaunināšana. Nesen Latvijas katoļu baznīcas galva arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs atzīmēja, ka pasaulē un arī Latvijā vērojama viena valdošā viedokļa veidošana, kas tiek uzspiests sabiedrībai. Ja cilvēka domas atšķiras no vispārpieņemtās līnijas, viņu mēģina noslāpēt, nosaukt par naida kurinātāju, homofobu un citos vārdos.
Piemēri tālu nav jāmeklē. Atliek tikai apmeklēt tās pašas Latvijas Avīzes vietni. Tur ir tāda rubrika "Atmasko". Pērn vairāki latviešu izdevumi saņēma Kultūras ministrijas grantus, lai labāk varētu atmaskot viltus ziņas un Kremļa propagandu. Uzsvēršu — tos saņēma tieši latviešu izdevumi. Laikam jau kaut kur augšā kāds nolēma, ka latviešu valodā neko melīgu vai naidu kurinošu uzrakstīt nav iespējams. Tāpēc izmeklēt var tikai to, kas rakstīts krievu valodā.
Nesen latviešu kolēģi uzbruka informācijas portālam Vesti.lv. Pēc raksta autora Ģirta Vikmaņa domām, šis resurss bieži izplatot no Krievijas nākošās "viltus" ziņas. Tiesa, piemērus viņš nemin. Ak, nē, tekstā pieminēta publikācijas "Latvija — Krievijas okupētā daļa". Kolēģi no Latvijas Avīze pat neuzskatīja par vajadzīgu painteresēties, kāpēc šis raksts publicēts vietnē. Kāpēc gan? Viņuprāt, viss tāpat ir skaidrs.
Taču Vesti.lv vadība uzsvēra, ka materiāls publicēts tikai tālab, lai lasītājs iepazītos ar sabiedrībā, arī Krievijas Federācijā esošajiem viedokļiem. Izteikuma autoru Anatoliju Vasermanu liela daļa mūsu lasītāju uzskata par diezgan, tā sakot, izstumtu ekspertu, kura uzdevums, tāpat, kā pazīstamā politiķa Vladimira Žirinovska mērķis, ir atdzīvināt skumīgo politisko dzīvi. Redakcija nepievienojas viņa viedoklim, neskatoties uz autora minētajiem pareizajiem faktiem, piemēram, par to, ka 1721. gadā cars Pēteris izpirka no Zviedrijas pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorijas par 2 miljoniem tāleru.
Taču tie ir sīkumi. Mūsu kolēģu publikācijas mērķis bija ne tikai parādīt, cik nelojāli ir krievu žurnālisti, bet arī parādīt, kuri valsts uzņēmumi publicē portālā reklāmu, tādējādi materiāli atbalstot "ienaidnieka ruporu". Autors nekautrējās piezvanīt Latvijas Bankai, kas Vesti.lv portālā reklamēja kolekcijas monētu jauno emisiju. Un skarbi paprasīja: sak, kā jums nav kauna?! Tiesa, bankā neviens nesamulsa — žurnālistam paskaidroja, ka banka pārvērtēs attiecības ar informācijas resursu, ja saņems no kompetentām iestādēm paziņojumu par konkrēta medija pretlikumīgu darbību.
Ģirts Vikmanis nolēma negaidīt un lūdza ekspertu vērtējumu Drošības policijai (labi vēl, ka ne Nacionālo partizānu biedrībai). Tur pastāstīja, ka nekādus īpašus ieteikumus reklāmdevējiem nesniedz. Taču piezīmēja, ka Vesti.lv darbības rezultātā Latvijas informācijas telpā patiešām iekļūst manipulatīva informācija, kas tiek izstrādāta ar mērķi īstenot Krievijas ģeopolitiskās intereses un ārpolitiskos uzdevumus.
Diezin vai latviešu kolēģi pēc katras publikācijas portālā traucē Drošības policiju. Drīzāk gan paši žurnālisti izlemj: informācija ir patiesa vai melīga un kaitīga. Droši vien šiem nolūkiem viņiem ir iebūvēts "taisnībmetrs". Labs "taisnībmetrs" ir aprīkots ar šaubu neitralizatoru. Citādi Latvijas sabiedrībā, saskaņā ar tradīciju, daudz tiek runāts par to, ka cilvēks, kurš kritizē valsti un pat valdības darbības, lej ūdeni uz paši zināt, kā dzirnavām.
To vislabāk saprot mūsu ierēdņi. Informācijas publicēšana par ierēdņu bonusiem, prēmijām un naudas balvām var kaitēt valsts un sabiedrības interesēm — tādu argumentu nesen izmantoja Edgara Rinkēviča vadītā Ārlietu ministrija, atsakoties atklāt, kā tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda.
Diemžēl, portāla Vesti.lv žurnālisti laikam jau pa vecam paradumam liek lietā tādu žurnālistikas principu kā kritiska attieksme pret varu. Viņi uzskata, ka vara agri vai vēlu sāks rīkoties pavisam nesodīti, ja to nekritizēt. Tas ir īpaši aktuāli Latvijā, kur ikvienai partijai, kas demonstrē korupciju un kompetences trūkumu, ir indulgence — pareiza pieeja valodas un nacionālajam autobusam. Ksenofobijas ekspluatācija Latvijā jau sen ir pārvilkusi krustu pāri Latvijā dzīvojošo tautu integrācijai vai pat vienkārši savstarpējai sapratnei. Un tas vēl joprojām nodara Latvijai un tās nākotnei nelabojamu kaitējumu.
Arī tās pašas Latvijas Avīzes publikācijās itin labi var atrast daudz ko tādu, kas kalpo naida kurināšanai. Negribētos rakņāties atkritumos, jo mēs šiem mērķiem grantus nesaņemam. Taču te būs pāris piemēri. Nesen avīzes pastāvīgais autors Agris Liepiņš salīdzināja Latvijā dzīvojošos krievus ar papuasiem. Un avīzes karikatūrists atainoja krievu izglītības atbalsta organizētās akcijas dalībniekus kā zombiju baru. Atvainojiet, taču, mūsuprāt, tas ir aizvainojoši un kurina starpnacionālo naidu. Vai tas dod tiesības Vesti.lv žurnālistiem apzvanīt Latvijas Avīzes reklāmdevējus un aprunāties par to, vai viņi zina, ka ar savām reklāmām kurina nacionālo naidu Latvijā?
Vai mūsu kolēģi ir informēti par to, ka demokrātiskā sabiedrībā cilvēkiem ir tiesības uz savu viedokli?
Spriežot pēc fotogrāfijas, Ģirts Vikmanis ir gados jauns žurnālists. Un vēsturi apguvis saskaņā ar jaunajiem šabloniem. Skolotāji nav stāstījuši viņam un viņa klasesbiedriem, ka represijas pret "nepareizo" viedokli vispirms tiek vērstas pret tavu ideoloģisko pretinieku. Pēc tam — pret tevi pašu. Taču tā ir vēsture. Iemācīties to nevar. To var tikai izdzīvot.
