RĪGA, 7. janvāris — Sputnik, Dmitrijs Jermolajevs. Pirms simts gadiem, 1917. gada 24. decembrī pēc vecā stila, jeb 1918. gada 6. janvārī pēc jaunā, Valkā, puse no kuras toreiz vēl nebija atdota Igaunijai pateicībā par brāļu palīdzību cīņā ar sarkanajiem latviešiem, tie paši sarkanie latvieši, jeb Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteju (Iskolatu), tika pieņemta Deklarācija par Latvijas pašnoteikšanos.
Jā, Latvijas pašnoteikšanās tika oficiāli deklarēta Padomju Krievijas sastāvā. Taču kādēļ tā notika? Lieta tāda, ka Iskolats darbojās uz vāciešu neokupētās Latvijas teritorijas daļas, savukārt Vācija jau notikušajās miera pārrunās ar Krieviju paziņoja, ka Latvijas tauta vēlas atdalīties no Krievijas. Skaidrs, ka Latvijas atdalīšanās no Krievijas ar Berlīnes atbalstu nozīmēja vāciski noskaņotas marionešu valdības izveidošanu Vācijas okupētajās zemēs un Latvijas iekļaušanu Vācijas sastāvā de facto.
Atgādināšu, ka desmit dienas pirms Deklarācijas par Latvijas pašnoteikšanos padomju delegācija pārrunās ar Berlīni izteica piedāvājumu: "Pilnā saskaņā ar atvērtu abu vienošanās pušu paziņojumu par jebkādu iekarošanas plānu neesamību un par vēlmi noslēgt mieru bez aneksijas Krievija izved savus karaspēkus no tās ieņemtajām Austroungārijas, Turcijas un Persijas daļām, savukārt Četrsavienība — no Polijas, Lietuvas, Kurzemes un citiem Krievijas apgabaliem".
Tāpat Krievija apsolīja saskaņā ar nāciju pašnoteikšanās principu sniegt šo apgabalu iedzīvotājiem iespēju pašiem izlemt jautājumu par savu valstisko pastāvēšanu — bez jebkādiem karaspēkiem, izņemot nacionālos spēkus vai vietējo miliciju.
Taču Vācijas un Austroungārijas delegācija izteica atbildes piedāvājumu — Krievijas valstij tika piedāvāts "ņemt vērā paziņojumus, kuros izteikta tautu griba, kuras apdzīvo Poliju, Lietuvu, Kurzemi un daļu Igaunijas un Livonijas, par viņu tiekšanos pēc pilnas valstiskas patstāvības un atdalīšanās no Krievijas Federācijas" un atzīt, ka "šie paziņojumi esošajos apstākļos ir jāuzskata par tautas gribas izpausmi".
Tātad ar savu Deklarāciju par Latvijas pašnoteikšanos Iskolats izdarīja triecienu vācu plāniem un sāka bruģēt ceļu pie brīvas Latvijas tautas gribas izteikšanas, kurai bija jānotiek pēc ārzemju karaspēku izvešanas no Latvijas teritorijas. Atzīmēšu arī to, ka latviešu strēlnieku vienības, kuri bija sarkanie pēc savas ideoloģijas, nevarēja tikt uzskatītas par ārzemju karaspēkiem.
Šī Deklarācija bija paredzēta ne tikai Berlīnei vien. Tā bija adresēta arī sarkanajai Petrogradai. Iskolats rādīja Krievijas padomju valdībai, ka turpmāk Latvijai piemīt starptautiska subjekta statuss, un nav iespējams lemt Latvijas likteni pārrunās ar Vāciju, neņemot vērā latviešu viedokli. Pēc šīs loģikas, jebkādas vienošanās starp Krieviju un Vāciju vēlāk varēja apstrīdēt Iskolats.
Taču Iskolats pastāvēja īsu laiku, nenodzīvojot līdz Brestas miera noslēgšanai. Iespējams, tas iznīka tieši tāpēc, ka centās atstāvēt Latvijas starptautiskā subjekta statusu, kuru samīdīja tieši Brestas miers. Lai kā nu tur būtu bijis, taču Iskolats atstāja mantojumā pirmo stūrakmeni neatkarīgās Latvijas dibināšanā, — neokupētajā Latvijas teritorijā pieņemto Deklarāciju par Latvijas pašnoteikšanos.
Jā, 1918. gada 18. novembrī jau tika oficiāli pasludināta neatkarīgā Latvija. Taču tas notika vācu karaspēku klātbūtnē, kuri atradās valstī, pamatojoties uz Kompjenas pamiera nosacījumiem. Kas tad īsti ir svarīgāks? 1918. gada 6. janvārī neokupētajā Latvijas daļā latviešu pieņemtā Deklarācija par Latvijas pašnoteikšanos? Vai 1918. gada 18. novembrī pasludinātā Latvijas neatkarība kamēr tās teritorijā atradās vācu karaspēki? Jādomā, ka pirmais. Turklāt valsts vecumu mēra parasti no pirmās deklarācijas. Tādēļ var droši teikt, ka vakar brīvajai Latvijai apritēja simts gadi!
