Es kritizēju Rīgas mēru Nilu Ušakovu laikā, kad par viņu visi sajūsminājās, neliku viņam mieru vienmēr un visur ar jautājumu, kad tad Rīgas dome pārdēvēs Dudajeva ielu. Manas parādīšanās gadījumā pasākumos Nilam Ušakovam sabojājās viņa mūžīgi pozitīvais noskaņojums. Tādēļ censties pierādīt lasītāju publikai, ka mums ar Ušakovu ir vecs konflikts, jau kopš 2009. gada, kad viņš izvairījās no pirmsvēlēšanu solījumu izpildīšanas sakarā ar Dudajeva ielas pārdēvēšanu, nav nepieciešams. Taču centīšos paskatīties uz mēru objektīvi.
Kas ir mērs
Kā man liekas, esošo vilšanās vilni par Ušakovu izraisīji pārliekais viņa apbūrums, uzsākot savas gaitas. Kā tad nē, kad pirmo reizi par Rīgas mēru kļuva krievs, tagad viņš ņems un atrisinās visus Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju jautājumus.
Taču tagad tiksim skaidrībā, kas ir Rīgas mērs. Pēc savas būtības, tas ir saimnieciskās daļas vadītājs, kurš izlemj, kur un kādu flīzi likt, ko būvēt pašvaldības projektu ietvaros, un kā sakārtot transporta darbu pilsētā. Un nav nekādas starpības, kas ar to visu nodarbojas — latvietis vai krievs, ar politiku tas nekādā veidā nav saistīts.
Jā, Ušakovs parādīja sevi kā labu pilsētas mēru, kurš kreatīvi un talantīgi reklamē sava darba rezultātus: apliekot sevi ar kaķiem, virzot sportista tēlu, un pie vien ņemot paspārnē ievērojamu daļu krievvalodīgo mediju telpu, Nils Ušakovs izskatās diezgan neslikti.
Taču, ar "Saskaņas" partijas politisko dienas kārtību tam nav nekāda sakara. Nav iespējams ar veloceliņiem un kūtru nacionālistu piketēšanu, kura lielā mērā ir sevis virzīšana, aizstāt politisko programmu.
Krievvalodīgie vēlētāji balso par "Saskaņu" ne jau veloceliņu vai Rīgas labiekārtošanas dēļ. Pastāv visiem zināmais problēmu kopums, ar kurām nākas sastapties krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, būdami par otro kopienu. Šo problēmu vidū ir gan atlikušās krievvalodīgās skolu izglītības saglabāšana, gan krievu valodas izmantošana publiskajā telpā kopumā, savukārt par nepilsoņiem nav pat nekas jāsaka.
Ko dara Ušakovs šajā ziņā — praktiski neko. Bet vai par to viņš ir vainojams — nē, jo viņš gluži vienkārši ir tikai Rīgas galvenais saimnieciskās daļas vadītājs. Ne mazāk, taču arī ne vairāk.
Kurš, ja ne viņš
Saskaņā ar Latvijas politikas likumiem, krievvalodīgu partiju var vadīt tikai populāra persona, ja šo jēdzienu piemēro politikai. Jā, Ušakovs ir populāra persona, viņš ir jauns un enerģisks. Un tagad padomāsim, kuru vēl no politiķiem varētu nosaukt par populārām personām. Viņu nav daudz, taču viņi ir.
Tā ir Tatjanas Ždanokas un Jurija Petropavlovska vecā gvarde (vērts atzīmēt, ka tieši pirmās lomas piešķiršana PCTVL pārlieku racionālam un nepieredzējušam, īsāk sakot, nepopulāram Jurijam Sokolovskim, nodarīja spēcīgāko triecienu partijas perspektīvām). Par populārām personām tāpat varētu nosaukt Juriju Aleksejevu, Andreju Mamikinu, aleksandru Gapoņenko, Eināru Graudiņu un Degi Karajevu — no jauniņajiem.
Taču viņi visi nav no "Saskaņas". "Saskaņā" populārās personas lomai varēja pretendēt tikai Ruslans Pankratovs, un arī vienīgi tā iemesla dēļ, ka vienīgais izturēja Ušakova spiedienu. Kādreiz šo lomu spēlēja Nikolajs Kabanovs, taču viņš sen jau strādā arodbiedrību darbā.
Izvēles nav
Sanāk, ka Ušakovs paliek par "Saskaņas" līderi ne jau tādēļ, ka viņš ir tāds lielisks un izcils, bet gan tādēļ, ka citu līderu "Saskaņai" vienkārši nav.
Tādēļ nevajag kritizēt Rīgas mēru, bet gan jāpasāk kaut kas pašiem, lai sastādītu Ušakovam konkurenci. Savukārt konkurences trūkuma dēļ, Ušakovs pārvērsies par mūžīgo Latvijas Savisāru.
