RĪGA, 11. decembris — Sputnik. Pirms ceturtdaļgadsimta "rasisma citadele pārvākusies no Keiptaunas uz Rīgu," sacīja Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs Vladimirs Buzajevs LKC konferences atklāšanā 9. decembrī.
Uzrunu Buzajevs publicējis arī savā Facebook lapā.
Konference veltīta dubultai jubilejai: 9. decembrī organizācijai apritēja 25 gadi, bet 18. decembrī aprit 25 gadi ANO deklarācijai par mazākumtautību cilvēktiesībām.
"Ja tās noteikumi tiktu īstenoti, Latvija būtu pavisam citāda valsts, kas nelīdzinās pašreizējai Eiropas pažobelei," — norāda Buzajevs.
Pierādot, ka Rīga ir "aparteīda galvaspilsēta", Vladimirs Buzajevs pievērsa uzmanību mazākumtautību skaita un daļas samazināšanai Baltijas valstīs, atgādināja par ekonomisko un politisko tiesību ierobežojumiem.
Viņaprāt, Latvija apsteidz kaimiņvalstis mazākumtautību, it īpaši krievvalodīgo tiesību ierobežojumu ziņā. Lietuvā nav nepilsoņu, bet Igaunijā kopš 2015. gada bērns no nepilsoņu ģimenes automātiski saņem pilsonību. Latvija pirmā ieviesa valodu proporcijas vidusskolā, bet tagad plāno pilnībā pārvest mācības uz latviešu valodu.
ANO pārstāvis
Konferenci apmeklēja ANO pārstāvis — Cilvēktiesību padomes speciālais ziņotājs Fernans de Varens, viņš uzsvēra, ka šī vizīte nav oficiāla. Ka ziņo Baltnews.lv, de Varens bija piesardzīgs savos vērtējumos. Viņš uzsvēra, ka Deklarācija par mazākumtautību cilvēktiesībām nav juridiski obligāta izpildei, un tajā ir daudz neskaidru formulējumu.
"Dalībvalstis pieņem attiecīgus pasākumus, lai tur, kur tas ir iespējams, personām, kas pieder pie mazākumtautībām, būtu iespējas mācīt dzimto valodu vai mācīties savā dzimtajā valodā," — sacīja de Varens.
Latvijas Cilvēktiesību komiteja (LCK) ir sabiedriska organizācija, kas veic cilvēktiesību darbību Latvijā kopš 1992. gada. Kopš 2012. gada LCK darbojas, kā Krievijas tautiešu tiesiskās aizsardzības centrs ārzemēs.
Izziņai
Aparteīds — rasu segregācijas oficiālā politika, ko Dienvidāfrikā īstenoja Nacionālā partija no 1948. līdz 1994. gadam. Tā darbojās visās sabiedriskajās dzīves sfērās, tai skaitā slimnīcās, neatliekamā palīdzībā un sabiedriskajā transportā. Bija aizliegti seksuālie kontakti, it īpaši laulības starp dažādu rasu cilvēkiem.
1970. gados melnādaina bērna izglītībai valsts tērēja vienu desmito daļu no summas, kas bija atvēlēta uz vienu baltādaino. Izglītības likums tieši paredzēja, ka melnādainajiem bērniem vajag mācīt tikai galvenās prasmes, kas varētu būt lietderīgas, strādājot balto labā. Kopš 1959. gada segregācija tika ieviesta arī augstākajā izglītībā.
