RĪGA, 5. decembris — Sputnik. Eiropas Austrumu un Rietumu apvienošanos noteica tas, ka Krievija uz laiku piekrita impērijas sabrukumam, raksta Neue Zürcher Zeitung. Raksta tulkojumu publicējis portāls InoSMI.
Tomēr priekšnoteikumus radīja arī tas, ka pēc 1989. gada ASV nepameta Eiropu nekavējoties un guva mierīgas attīstības priekšrocības. Vispirms Amerika sagatavoja Vācijas apvienošanās, pēc tam — arī Eiropas apvienošanās politiskos un stratēģiskos ietvarus.
Jau 1989. gada maijā Džordžs Bušs Maincā iepazīstināja ar amerikāņu viedokli par "apvienotu un brīvu Eiropu". 90. gados un XXI gs pirmajā desmitgadē šo vīziju aizpildīja konkrēts saturs. Centrālajai un Austrumeiropai virziens bija skaidrs — pēc iespējas ātrāk virzīties uz rietumiem, kur amerikāņu paspārnē gadu desmitiem veidojas stabila kārtība, kur valdīja brīvība, attīstības iespējas un tāds labklājības līmenis, par kuru Austrumi varēja tikai sapņot. 90. gados Austrumeiropa centīgi strādāja, lai sasniegtu NATO un ES kritērijus. Tiesa, Rietumos nebūt nevaldīja sajūsma par iespēju uzņemt nabaga radiniekus. Taču nebija iespējams ignorēt aicinājumu apvienot Eiropu un ārstēt aukstā kara brūces.
Patlaban Austrumeiropas un Rietumeiropas starpā veidojas jauna plaisa. Jau sen pastāv pretēji viedokļi jautājumā par attiecībām ar Krieviju, kura atkal demonstrējot agresiju. Taču pēdējos gados spriedze Austrumu un Rietumu starpā mazinājās. Pirmkārt, tas notika pēc "Krievijas uzbrukuma Ukrainai", kas apstiprināja Austrumu valdošo viedokli par Krievijas agresiju. Otrkārt, tā bija reakcija pēc ASV lēmuma no jauna uzņemties Eiropas kontinenta politisko vadību — Savienotās Valstis atbrīvoja eiropiešus no nepieciešamības vienoties par apvienošanos.
Spriedzei Austrumeiropas un Rietumeiropas starpā nav nekā kopēja ar ģeopolitiku. Tā saistīta ar sabiedriskās kārtības jautājumiem un mentalitāti. Daudzās Austrumeiropas valstīs pie varas nākuši spēki, kuri agrāk atradās politiskās dzīves perifērijā. Pārmaiņu gadu varoņi bija uz Rietumiem orientētā elite. Tā zināja, kā pārliecināt vadošos amerikāņu un eiropiešu politiķus uzņemt viņu valsti rietumu organizācijās. Savukārt jaunie spēki, piemēram, Polijā vai Ungārijā, uzsvēra savu inidividualitāti, bieži iestājās par atteikšanos no rietumu "postmoderniskajiem" sabiedriskajiem modeļiem un dzīves formām. Īpaši spilgti konflikts izpaudās jautājumos par migrāciju un patvēruma sniegšanu. Gadu desmitos, kuru laikā Rietumeiropa pierada pie atvērtas sabiedrības, konservatīvie spēki Austrumos spītīgi pieprasīja absolūtu sociālo viendabību.
Rietumos daudzi uz to reaģē paternāli: ar iecietīgiem skatiem un ekonomiska spiediena draudiem, taču tas ir tikai stimuls tiem, kuri Austrumos sludina atteikšanos no Rietumu vērtībām. Eiropa ir "apvienota un brīva", taču tikpat labi var atgriezties pie vecajām robežām, un abām pusēm to nāktos paturēt prātā.
