Briselē startējis piektais "Austrumu partnerības" samits. Formāts radās pirms astoņus gadus atpakaļ (2009. gada maijā Prāgā). Pirmā samita priekšvakarā notika ilga diskusija Eiropas Savienības ietvaros par to, ko darīt ar pēcpadomju valstīm (bijušajām PSRS republikām), pie Krievijas rietumu un dienvidrietumu (Kaukāzs) robežām. Runa bija par sešām valstīm: Azerbaidžānu, Armēniju, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu un Ukrainu.
Mūžīgi noraizējušies par aizsardzību no "Krievijas agresijas" poļi un baltieši uzskatīja par nepieciešamu turpināt ES un NATO paplašināšanos, pakāpeniski integrējot norādītās valstis Eiropas un Eiroatlantiskajās struktūrās. Viņiem piebiedrojās arī uz Moldovu pretendējošie rumāņi. Austrumeiropiešu uzskatus var saprast. Šobrīd "sanitāro kordonu" uz Rietumu un Krievijas robežas veido viņi. Tādēļ viņi labprāt dāvātu ES un NATO austrumu robežai pārvietojama priekšposteņa veidolu un pastumt to tālāk uz austrumiem: līdz Brjanskai, Smoļenskai un Sočiem.
Tādā gadījumā Polija, Lietuva, Rumānija kļūtu par NATO un ES dziļo aizmuguri — tādu pašu, kāda šobrīd ir Vācija.
Pēc ASV un "jauneiropiešu" mēģinājuma ievilkt Ukrainu un Gruziju NATO, ko bloķēja Francija un Vācija Alianses samitā Bukarestē (2008. gadā), kļuva skaidrs, ka Rietumeiropa cieši apņēmusies nobloķēt tālākās paplašināšanās politiku un nepieciešams meklēt apvedceļa (kompromisa) variantu.
Toreiz jauneiropieši arī izgudroja "austrumu partnerības" formulu. Oficiāli tika paziņots, ka tādējādi ES saglabā pēcpadomju valstīm eiroperspektīvu un turpinās satuvināšanos arī turpmāk. Realitātē runa bija par ES Austrumeiropas locekļu ambīciju apmierināšanu, veidojot buferzonu starp sevi un Krieviju, taču tā, lai tiktu ņemtas vērā vecās Eiropas intereses.
Buferzonas valstīm nebija jākļūst par ES locekļiem, bet gan atkarīgiem no tās protektorātiem (formāts 28+6, 28 — ES un 6 — partneri).
Neviens mērķis nav sasniegts
Šis lēmums noteica gan milzīgās ambīcijas, gan "Austrumu partnerības" izgāšanos. Varam runāt par izgāšanos, jo neviens ambiciozais projekta mērķis nav īstenots. Gluži pretēji, tā vietā, lai Krievija tiktu "izspiesta" no pēcpadomju perifērijas, ES politika ir novedusi pie Krievijas ietekmes palielināšanās Austrumeiropas valstīs — Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Čehijas prezidents Milošs Zemans, kurš bieži runā par to, par ko citi Eiropas politiķi tikai sāk ar šausmām aizdomāties, tiekoties ar Vladimiru Putinu Sočos, paziņoja, ka vidējā perspektīvā Krievija iestāsies ES, vai arī ES nāksies iestāties Krievijā.
Aiz šokējošās frāzes slēpjas dziļa jēga. Čehijas politiķis konstatēja, ka bez ciešākajiem ekonomiskajiem un politiskajiem sakariem ar Krieviju, bez Eirāzijas integrācijas ES nav dzīvotspējīga. Viņš ir pārliecināts: ir jākļūst par liela kontinentāla integrācijas projekta daļu. Savukārt mēģinājumi kavēt objektīvo vēstures gaitu novedīs pie esošo Eiropas struktūru dezintegrācijas, kā tas jau notiek ar NATO. Arī pati ES jau ir saskārusies ar Brexit.
Mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā "Austrumu partnerība" atkārto GUAM likteni, kura it kā pastāv, taču nekādā veidā sevi neizrāda. "Austrumu partnerības" rašanās laikā notika pēdējie samiti, kuri mēģināja iedvest dzīvību GUAMā, taču pēc būtības tie pildīja bēru funkciju. Tāpat kā nesenajā "Austrumu partnerības" samitā tajās tika patētiski apspriesti milzu plāni un perspektīvas, taču kopš tā brīža par GUAMu, pēc būtības, nekas vairs netika dzirdēts.
No Moldovas līdz Armēnijai
Izskatīsim esošā samita formātu. Gruzijai un Moldovai ES neko nevar piedāvāt, izņemot jau esošās asociācijas vienošanās. Šīs vienošanās nerisina abām valstīm nozīmīgo problēmu, kas saistīta ar piekļuvi Eiropas tirgiem. Tieši otrādi, Moldovas ekonomika pēc asociācijas vienošanās stāšanās spēkā izjuta graujošo krīzes parādību ietekmi. Dati par Gruziju nav tik pesimistiski, taču tās ekonomika tika izpostīta jau 90. gados, savukārt asociācijas vienošanās nenodrošināja cerēto ekonomisko izrāvienu.
Armēnija, kura 2013. gadā atteicās (kopā ar Ukrainu) parakstīt asociācijas vienošanos ar ES, grasās esošajā samitā parakstīt četrus gadus izstrādāto jauno visaptverošo vienošanos ar Eiropas Savienību, no kuras ir slēgtas iepriekšējā dokumentā minētās diskriminējošās normas. Dokumenta parametri saskaņoti ar Erevānu EAES ietvaros.
Varētu domāt, ka vienošanās ietekme Armēnijā nebūs tik graujoša, kā Moldovā un Ukrainā, taču neļaus arī nopietni paplašināt armēņu tirdzniecības apjomus. Turklāt vienošanās vēl nav līdz galam parakstīta, savukārt Eiropas ekologi jau sākuši apgalvot, ka tagad Armēnijas pienākums ir slēgt savu AES un, šķiet, jāpaliek bez elektrības, gaidot ekoloģiski tīras enerģijas tehnoloģijas. Tātad problēmas būs.
Slāvu brāļi
Ukrainu var pat nepieminēt. Vismaz Eiropas Savienība nesteidz lielīties ar šo savu projektu, kurā "Eiropas paradīze" tiek ieviesta ar pilsoņkara palīdzību, savukārt eirointegrācijas idejas nes vietējie nacisti — tagad to bija spiesta atzīt pat Ukrainas "advokāte" un "Austrumu partnerības" izveidošanas iniciatore — Polija.
Atliek vien uz samitu ielūgtā Baltkrievija. Tas ir tik acīmredzams Eiropas Savienības kauns, ka es pat nezinu, kurš no Eiropas politiķiem izdomāja gājienu ar Minskas uzaicināšanu un ar ko motivēja tā nepieciešamību. Pēc divus gadu desmitus ilga Eiropas Savienības spiediena Lukašenko nav piekāpies nevienā jautājumā. Rezultātā ES atceļ visas prasības un pazemīgi aicina uz samitu cilvēku, kuru vēl nesen dēvēja par "pēdējo Eiropas diktatoru". Taču Baltkrievija ieradās Briselē ar saviem nosacījumiem. Tas taču Eiropas Savienībai ir nepieciešams, ka Minska ir klāt, lai nodemonstrētu vismaz kaut kādus "Austrumu partnerības" panākumus.
Par to, cik zemu kritušas Eiropas Savienības akcijas tās "austrumu partneru" acīs, liecina Porošenko šantāžas mēģinājums. Ukrainas prezidents draudēja neierasties samitā, ja netiks ņemta vērā Ukrainas vēlēšanās ierakstīt gala deklarācijā norādi uz Kijevas eiroperspektīvu. Skaidrs, ka rezultātā ES nepiekāpās, taču Porošenko samitā ieradās. Un tomēr: viņam ienāca prātā, ka var pabiedēt ES ar to, ka Ukraina ignorēs samitu.
Vēl nesen veiksmīgu lielvalstu līderi uzskatīja par godu vismaz sāniski iesprausties kādā ES pasākumā. Savukārt šodien gandrīz gāzts no posteņa, ekonomiski sagrauta un pilsoņkara plosīta Eiropas protektorāta līderis, salīdzinot ar kuru Dienvidāfrikas valstis ir īstas labklājības saliņas, biedē ES ar viņam izdomātā pasākuma ignorēšanu.
Domāju, Eiropai nekas neatliek, kā vien sākt pamazām (nemanāmi) slēgt "austrumu partnerību". Domāju, tā patiešām notiks. Sanitārā kordona projekts ir izgāzies. Tagad ir jābūvē tilts uz Krieviju.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
