RĪGA, 24. novembris — Sputnik. Krievijā augošie impēriskie noskaņojumi norāda uz iespējamo Kremļa nolūku izlabot "vēsturisko netaisnību", atgūstot savu kontroli pār Baltijas valstīm, raksta Tartu universitātes starptautisko tiesību pasniedzējs, Igaunijas ārpolitikas institūta direktors Lori Malkso rakstā portālā Eurasianet.org.
Baltijas valstīs — Igaunijā, Latvijā un Lietuvā — Oktobra revolūcija deva sākumu buržuāzijas nacionālistiskajai bruņotai pretošanās vienībai, kura bija spējīga izstumt boļševikus. Padomju Krievija formāli atzina triju Baltijas valstu pastāvēšanu miera līgumos, kuri tika parakstīti 1920. gadā.
Jau XIX gadsimtā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas titula nācijas nobrieda kultūras, politikas un ekonomikas nozīmē un bija gatavi nacionālai pašnoteikšanai, uzskata autors. Vēlajos Viduslaikos Lietuva bija Polijas un Lietuva karalistes pamats, savukārt mūsdienu Igaunijas un Latvijas teritorijā pastāvēja liels skaits Teitoņu valstu veidojumi. 1918. gadā iegūtā neatkarība Igaunijā un Latvijā daļēji balstījās uz "vācu" kultūras un politikas pamatiem, savukārt Lietuvā iedzīvotāji varēja balstīties uz tradīcijām, kuras izveidojās karalistes uzplaukuma gados.
Pēc neatkarības iegūšanas reģionā ātri attīstījās pilsoņu sabiedrības institūti, ziņo autors. Piemēram, 1925. gadā Igaunijā pieņemtais likums par mazākumtautībām ieguva augstu Nāciju līgas vērtējumu kā viens no tobrīd liberālākajiem pasaulē. Tāpat Baltijā ievērojami paātrinājās ekonomiskā attīstība.
Padomju gados ārējā uzticības demonstrēšana sistēmai ļāva apslēpt uzticību vietējām valodām un kultūrai, saglabājot saprašanu, ka ir jāfunkcionē demokrātiskai sistēmai. Cilvēki turpināja glabāt atmiņas par neatkarīgajām republikām, kuras pastāvēja XX gadsimta 20.-30. gados. Viņi loloja un idealizēja neatkarības gadus kā zudušo paradīzi.
Baltijas starpkaru neatkarības pieredze nospēlēja izšķirošo lomu padomju eksperimenta izgāšanā, apgalvo autors. Uz perestoikas fona, kuru izsludināja Mihails Gorbačovs, Baltijas valstu inteliģence izmantoja iespēju organizēt sevi un paziņot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanu PSRS sastāvā par nelikumīgu.
Baltijas valstu neatkarības kustības, kuras izveidojās 1987. gadā, ātri kļuva par nopietnu problēmu Kremlim. Pēc autora domām, Gorbačova nespēja atrisināt Baltijas problēmu bija viens no galvenajiem faktoriem, kurš mudināja pučistus organizēt valsts apvērsuma mēģinājumu 1991. gada augustā, kurš savukārt paātrināja padomju impērijas sabrukumu.
Malkso atzīmē, ka pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstis lielākoties attīstījās, taču šobrīd reģionā palielinājušās raizes sakarā ar jaunas agresijas iespējamību uz augošās ģeopolitiskās pretestības fona starp lielvalstīm. Saskaņā ar autora datiem, dažas ietekmīgas personības Krievijā mazina padomju perioda nozīmi, paziņojot, ka mūsdienu Krievija ir Krievijas impērijas tiesību mantiniece. Turklāt arvien vairāk krievu idealizē pirms revolūcijas Krievijas impēriju, tās carus, karus, ģenerāļus un simboliku. Šo faktoru kopums ved autoru pie secinājuma, ka 1917. gada Oktobra revolūcijas rēgs turpina vajāt Baltijas valstis.
