RĪGA, 1. janvāris — Sputnik. Aizgājušais gads Ukrainai kļuvis par "dekomunizācijas gadu", savdabīgu radikālu atvadīšanos no padomju dzīves atliekām. Taču patiesībā pasludinātais kurss ļāva varas pārstāvjiem "izvērsties" daudz plašāk nekā tika ziņots sākotnēji, stāsta RIA Novosti.
Apkopojot darbības rezultātus, Nacionālās atmiņas institūts pavēstījis, ka dekomunizācijas gaitā Ukrainā pārdēvētas 987 apdzīvotās vietas un vairāk nekā 50 tūkstoši ielu, laukumu un skvēru. Pie tam demontēti 2389 pieminekļi un piemiņas zīmes, kuru vidū 1320 veltītas Ļeņinam.
Komunistiskās pagātnes pārvarēšanas process valstī kļuvis par teju visvairāk apspriesto parādību. Tas piespiedis iedzīvotājus novērst uzmanību no ekonomiskajām nelaimēm un efektīvu reformu trūkuma. Arī pašām varas iestādēm cīņa ar padomju pagātni ir kļuvusi par aizraujošu spēli, kurā var pasludināt arvien jaunus un jaunus noteikumus.
Dekomunizācijas procesa "noslēgums" tika izsludināts jau gada vidū, taču Kijeva vēl joprojām pasludina tās sasniegumus un apkopo rezultātus. Valsts prezidents Petro Porošenko paziņojis, ka lepojas ar to, kā ukraiņi divu gadu laikā "paveikuši dekomunizāciju", taču vēlāk piezīmēja, ka Padomju Savienība "vēl nav apglabāta" un joprojām pastāv "dažu cilvēku" galvās. Tā kā varas iestādes jau ir nojaukušas un pārdēvējušas visu, ko vien varēja sasniegt, tātad šogad saskaņā ar valsts vadītāja norādījumiem, iedzīvotājus, acīmredzot, gaida "apziņas attīrīšana", ko nodrošinās mācību programmas reformēšana un kultūras koda pārveidošana.
Paklūpot uz vēstures
Tomēr darbs, kura mērķis ir iznīdēt ar PSRS saistītās asociācijas, ir radījis pārlieku lielas problēmas jau sākotnējā posmā, kad valdībai nospraustie uzdevumi attiecās tikai uz ielu pārdēvēšanu un pieminekļu nojaukšanu. Cenšoties atbrīvoties no padomju posma vēsturē, Kijeva nepārtraukti saskārās ar atsaucēm uz impērijas laikiem un, cenšoties aizrakņāties līdz "saknēm", visur atrada saikni ar Krieviju, ko nekādi neizdevās izkropļot prorietumnieciskā stilā.
Piemēram, pēc Dņepropetrovskas skandalozās pārdēvēšanas valdība dāvāja ukraiņiem iespēju dažos gadījumos pašiem izvēlēties savu apdzīvoto vietu jaunos nosaukumus. Kā jau bija domājams, šī ideja Kijevai "koda kaulā", jo valsts pilsoņi, kuri nebūt nevēlējās "dekomunizēties", atrada iespējas iedzīt valdību strupceļā.
Piemēram, tā atgadījās, kad tika pārdēvēta Kirovograda. Tautas aptaujas gaitā lielākā daļa nobalsojušo izteica vēlēšanos atdot pilsētai vēsturisko nosaukumu — Jeļisavetgradas vārdu.
Talmlīdzīgas situācijas gadījās arvien biežāk, un galu galā valdība apstiprināja likumprojektu, kas liedza piešķirt apdzīvotajām vietām nosaukumus, kas atgādinot par "Ukrainas imperiālistisko paverdzināšanu" vai satur Krievijas valsts darbinieku un militāro amatpersonu vārdus. Tādējādi "cīņa ar komunismu" transformējās un ieguva jaunu vērienu.
Rakstām — "komunisms" prātā paturam — Krievija
Tā kā sākotnēji "dekomunizācijas" noteikumi un robežas bija apzīmētas visai abstrakti, galu galā nosaukumu maiņas trieciens skāra ne tikai "padomju" pagātni, bet arī visu "maskavisko" un "sarkano". Šajā fonā politiķu prātos aizdomas sāka radīt visi nosaukumi un simboli, kas kaut mazākajā mērā atgādina par sakariem ar kaimiņu.
Ukrainas iedzīvotāji "cīņu ar komunismu" tās sākumā uztvēra pozitīvi, taču tās jaunais formāts viņiem nepatika. Īpaši smagi valsts iedzīvotāji pārdzīvo dzimto pilsētu pārdēvēšanu — aptaujas liecina, ka pret to iebilst 57% pilsoņu. Neskatoties uz to, ka daudzi cenšas iebilst pret varas iestāžu iniciatīvu un risināt jautājumu tiesā, viņu pūles ir veltas, jo lielākā daļa iesniegumu vienkārši paliek bez atbildes.
Atradās arī tādi, kas ne tikai atbalstīja valdības rīcību, bet arī aicināja pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no visa "prokrieviskā". Rezultātā " dekomunizācija" izgāja tautā. Piemēram Ivanifrankivskas apgabala iedzīvotāji, ko iedvesmoja Maskavas prospekta un viesnīcas "Maskava" pārdēvēšana, nolēma dāvāt jaunu vārdu arī "Maskavas" desai un pārdēvēja to par "Banderas" desu. Taču par īstu šedevru kļuva Porošenko vietnē publicēta petīcija, kuras autors ierosināja "dekomunizēt" krievu uzvārds.
Ko likt vietā?
Un tomēr, jo tālāk Ukrainas valdība cenšas atbrīvoties no pagātnes, jo sliktāk padodas izdomāt šāda kursa cienīgu attaisnojumu. Soli pa solim — no Zināšanu dienai veltītās skolēnu līnijas līdz vēsturisku faktu izkropļošanai — Kijeva pakāpeniski atņem cilvēkiem daļu viņu identitātes, jo, atdalot padomju pagātni un vēl vairāk — ar Krieviju saistīto pagātni, Ukraina zaudē milzīgu vitāli svarīgu daļu sevis.
Tomēr varas iestādes nepiekāpjas un cītīgi pūlas aizpildīt visus dekomunizācijas radītos tukšumus ar rietumu kultūras "priekiem", stāstot mītus par to, ka Helovīns, katoļu Ziemassvētki un "Vienlīdzības maršs" noteikti noderēs, ja Ukraina reiz iestāsies ES. Pie tam paši politiķi nesteidz īstenot reformas, kas varētu kaut vai teorētiski pietuvināt viņus "Eiropas standartiem", jo ir aizņemti, meklējot jaunus paņēmienus cīņai ar "postošo" Krievijas ietekmi.
Pagaidām valsts pilsoņi var pavadīt "dekomunizācijas gadu" un novērtēt, kādus augļus nesis viens no nedaudzajiem valdības realizētajiem projektiem. Atverot "Sovetskoje" šampanieti, viņi var gaidīt Svēto Nikolaju, kurš nomainījis "prokremlisko" Salatēti.
