Kirstena Engelstada no Norvēģijas izdevuma Aftenposten spriež par Krimu un tās iedzīvotājiem. Materiālu pilnā apjomā pārtulkojis portāls InoSMI.
Šoruden es apmeklēju Krimu. Klausījos, ko vietējie iedzīvotāji stāstīja par 2014. gada pavasara notikumiem un par savu šodienas dzīvi. Lūk, pieci piemēri, kuri liecina par to, ka viņu versija atšķiras no mūsējās, rietumu versijas:
1. To, kas mums tiek pasniegts kā Krimas "Krievijas aneksija", vietējie iedzīvotāji dēvē par "atkalapvienošanos ar Krieviju".
2. No NATO un 100 ANO dalībvalstu viedokļa, 2014. gada referendums bija nelikumīgs saskaņā ar Ukrainas konstitūciju. Spriežot pēc Krimas politiķu teiktā, referendumā piedalījies 151 vērotājs no 23 valstīm, kā arī 1240 novērotāji no dažādām Krimas organizācijām. Viņu eksperti juristi atsaucas uz Ukrainas konstitūcijas 138.2 pantu un apgalvo, ka tautas referendums, atdalīšanās no Ukrainas un atkalapvienošanās ar Krieviju bija likumīgi pēc valsts apvērsuma Ukrainā 1998. gadā.
3. Saskaņā ar Rietumu apgalvojumiem Krimas šķiršanas no Ukrainas un atkalapvienošanās ar Krievijas Federāciju esot starptautisko tiesību normu pārkāpums.
Tomēr Rietumu ekspertu vidū nav vienprātības. Piemēram, norvēģis Pēters Ērebehs (Peter Ørebech), jurisprudences profesors, atsaucas uz ANO Statūtu 73. pantu, kurā teikts, ka starptautisko tiesību galvenais princips ir tautu suverenitāte. Viņš uzskata, ka tieši šā iemesla dēļ Krimas tautai pašai jānosaka savs liktenis, tai skaitā, jāizlemj, vai Krimas iedzīvotāji vēlas dzīvot neatkarīgā valstī vai atgriezties Krievijā, kuras sastāvā viņi bija līdz 1954. gadam. Tolaik Krimu "atdeva" Ukrainai, nejautājot tautas viedokli. Krimas politiķi apgalvo, ka tautas pašnoteikšanās tiesības nostiprinātas ANO Statūtu 1. pantā un apstiprinātas citos starptautiskos līgumos.
4. Rietumi apgalvo, ka elektroenerģijas padeves pārtraukšana Krimai (tur dzīvo aptuveni 2,5 miljoni cilvēku) no Ukrainas puses bija pilnīgi saprotama reakcija pēc tam, kad Krievija pārtrauca gāzes piegādes Ukraina pēc gadu ilgiem strīdiem par gāzes apmaksu.
Taču Ukrainas enerģētikas ministrs Vladimirs Demčišins jau 2015. gada 23. martā paziņoja, ka valsts pārtrauks pirkt Krievijas gāzi no 2015. gada 1. aprīļa, jo tā vairs nav vajadzīga. Kas notiktu, ja kāda valsts ziemas vidū pārtrauktu piegādāt elektroenerģiju pusei Norvēģijas iedzīvotāju? Krimā vairākus mēnešus ziemā iedzīvotājiem bija elektrība tikai dažas stundas dienā, turklāt, pateicoties improvizētiem risinājumiem.
5. Šī gada septembrī vienam Krimas tatāram piesprieda divu gadu cietumsodu par teroristisku darbību. Oktobrī tika arestēti vairāki tatāri par slaktiņu plānošanu. Helsinku komiteja un Rietumu mediji to pasniedz kā Krimas tatāru vajāšanu no krievu puses.
Tatāru augstākais reliģiskais līderis muftijs Emirali Hadži Ablajevs nesen paziņoja, ka tagad šos islāma radikāļus atbalsta minimāls Krimas tatāru skaits. Turklāt viņš izteica dziļu gandarījumu par tatāru stāvokļa uzlabošanos pēc atkalapvienošanās ar Krieviju, un tas attiecas arī uz reliģiskā kulta kopšanu, kompensācijas programmu par īpašumu, ko viņi zaudējuši 1944. gada deportāciju laikā, medijiem, pārvaldīšanu un Krimas tatāru valodas ieviešanu, kā vienu no trim oficiālajām valodām izglītības sistēmā.
Šie pieci piemēri rāda, ka konflikts Krimas dēļ ir daudz sarežģītāks nekā mūsu vienvirziena Rietumu uztvere. Vai patiešām arī mēs esam kļuvuši par propagandas upuriem?
Un vai mēs to apzināmies?
