Skaidrs, ka Latvija ir brīva valsts, ne jau tāda kā Krievija. Tajā aug brīvi bērni, ko nenomoka nevajadzīgas zināšanas, piemēram, krievu valodas prasme, kā tas notiek Krievijā, raksta radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Modernizētā izglītība rūpējas par to, kai viņi neiegaumētu nevienu lieku vārdu. Citādi vēl bērns nogurs, vai, nedod Dievs, saņems lieku slodzi, kas nesīs stresu un depresiju. Pavisam cita lieta ir angļu valoda. Ja to iemācīsies, savam luteklim klāsta patriotiskie vecāki un skola, — kļūsi par kaut kādas šķiras cilvēku kādā citā valstī, un no turienes atcerēsies, kas tu esi un no kurienes esi cēlies. Galvenais — tu tikai mācies.
Arī augstskolās pats galvenais ir klients. Tāpēc tev palīdzēs, kamēr tu kādu interesē. Tu tikai mācies. Galu galā lielākajai daļai nospraustais maršruts beidzas, kad sākas iekārtošanās darbā. Bērna skaidrās actiņas atduras pret darba devēja skarbo ģīmi. Pēkšņi pirmo reizi mūžā parādās cilvēks, kurš ne tikai par tevi nepriecājas a priori, neuzskata tevi par ģēniju, ne par ko tevi neuzskata. Tas aizskar patmīlu. Sākumā tev šķiet: skaidrs, viņš taču ir idiots. Starp citu, dažkārt tā patiešām ir. Taču pēc trešā vai piektā tāda paša ģīmja, pēc fāzes "visapkārt ir vieni vienīgi idioti" rodas aizdomas, ka pie visa vainīga valsts.
Jā, Latvija nav ideāla, jo tai ir smags mantojums — nekur nederīga atvase no iepriekšējām laulībām. Tie ir tā saucamie krievvalodīgie, kam uz pleciem gulstas nevajadzīgā dzimtā valoda, un viņu bērni. Latviešu politiķi uzskata to par pagaidu parādību. Vai nu viņi mācās latviešu skolā, kur viņu pienākums ir integrēties normālas valodas telpā, vai, ja jau viņiem tik ļoti gribas — krievu skolā. Speciāli tādiem principiāliem dzimtās valodas mīļotājiem krievu skolās tika sajaukta valsts valoda un citas mēles. Samudžināja, kā prata: fizika vienā, ķīmija — citā valodā, algebra — galvenajā, bet ģeometrija, velns ar viņu, lai jau būtu nevajadzīgajā. Vārdu sakot, lai paši tiek skaidrībā. Iecerēts bija, ka mīļotais bērns varēs lieku reizi ķerties pie pašpilnveidošanās, kamēr tie tur krievu skolās šķiros lēcas un zirņus.
Taču noskaidrojās, ka pārejas posmā no bērnības uz pieaugušo dzīvi rodas netaisns paradokss. Pirmkārt, mūsu novatoriskajos, digitālajos un ekoloģiski nekaitīgajos laikos provincē var glupi tērēt naudu, taču nav ne mazāko iespēju to nopelnīt. Vismaz ne tik daudz, lai tērētu glupi. Vismaz ne visiem tas izdodas. Tāpēc jauniesi no provinces brauc apbedīt savu bērnību Rīgā cerībā sameklēt siltu vietiņu dzīvē. Otrkārt, XXI gadsimtā mainījusies arī pilsētas vide — tā pārvērtusies par "sestdienas pilsētu". Agrāk pilsētas bija domātas strādniekiem, tagad — atpūtniekiem, klientiem: veikali, servisi, apkalpošana, izklaide, izklaides apkalpošana un citi pakalpojumi. 90% cilvēku tā vai citādi nodarbojas ar citu cilvēku izklaidi. Pirmie divi punkti vēl ir tīri labi, jo tie ir visur. Taču trešais ir šausmīgākais: smagais mantojums, kas veido lielāko daļu republikas galvaspilsētas iedzīvotāju, klienti "sestdienas pilsētas" ietvaros no darba brīvajā laikā nevērīgi sarunājas savā dzimtajā nevajadzīgajā valodā. "Klientam vienmēr ir taisnība", tāpēc arī darbiniekiem ir jāpārvalda nevajadzīgā valoda.
Un te nu skaidri parādījās nelaime. Smagā mantojuma skolu absolventi ir apguvuši vismaz divas valodas. Toties Latvijas īstā nākotne — lauku puiši, — tikai vienu. Galu galā veidojas šausmīga situācija. Mīļotā mātes meita nevar atrast darbu, jo skolā nav muļķojusies, nav lieku valodu mācījusies. Bet nolāpītā pameita ne tikai atradusi darbu, bet arī aktīvi darbojas tālāk, neliete tāda.
Protams, tāda situācija kaitina jaunos titulētās nācijas pārstāvjus. Viņi saskaras ar grūtībām un paši uz savas ādas izjūt to, ko vecāki klāstīja atklāti, bet zilie ekrāni — aizplīvuroti: "pie visa vainīgi krievi". Kas? Kas aizstāvēs latviešu jauniešus no negodīgajiem neliešiem — uzņēmējiem, kuri izvēlas darbiniekus ar plašakām valodu zināšanām? Vai tad tā ir godīga konkurence? Gribas, lai viss būtu godīgi, gluži kā mūsdienu sportā, kur sacensībās peldēšanā uzvarēja amerikāņu sportists, kam bija atļauts izmantot motorlaivu, jo viņam bija WADA izziņa par to, ka viņš neprot peldēt.
Tādu pašu izziņu nolēma uzdrukāt mūsu jaunās, par eksistences jautājumiem raizēs iegrimušās paaudzes draugi — Nacionālā apvienība. Sak, vajag pieprasīt, lai darba devēji nepieprasītu. Izdarīt tā, lai latvieša maršruts dzīvē nepārtrūktu. Izglītība "latvietis" ir. Profesija "latvietis" — arī ir. Parādās pat specialitāte. Tagad vajadzētu šīs lietas darba tirgū sasaistīt. Piemēram, izdot tādu likumu, lai darba devējs nevarētu pieprasīt nevajadzīgās krievu valodas nevajadzīgās zināšanas. Citādi viņi te ir sarīkojuši īstu diskrimināciju ar genocīdu, saproties! Sarosījās arī mūsu demokrātijas balsts — Valsts valodas centrs: sak, lai darbā nepieņemtie jaunieši iet uz tiesu un velk līdzi aiz apkakles to ģīmi, kurš pieprasījis kaut kādu tur nevajadzīgu valodu nevajadzīgas zināšanas. Lai tas ģīmis tiesā skaidro, kāpēc viņam darbā vajadzīgas nevajadzīgās prasības.
Patiešām, tas ir vareni! Iekārtojoties darbā, tūlīt uzstādīt ultimātu "ņem darbā, citādi tiesā iesūdzēšu". Jā, tad jau droši vien noteikti pieņems. Uz priekšu, jaunieši: ja jau bērnībai ir jāsašķīst, tad sasitiet to gabalos vienā rāvienā, nežēlojiet.
Speciālisti un sociologi lauza rokas. Viņi saka: ja jūs kādam radīsiet īpašus apstākļus, jūs tikai ļaunu nodarīsiet. Sak, nolāpītā pameta tik un tā būs uzvarētājos, — jūs taču viņu norūdāt, padarāt stiprāku. It kā tas kādu patiešām uztrauktu pirms vēlēšanām. Pats galvenais pirms vēlēšanām — panākt, lai elektorāts saprastu, kā par viņiem rūpējas. Un demonstrētu cieņu un pateicību.
