Mūsu varonis — Mihails Saakašvili — ar visu savu būtību atgādina šodien par visspēcīgo Krievijas agresiju kā neviens cits. Pasaules sabiedrībai derētu paklanīties tādas miesas kāju priekšā, un paldies teikt, bet… Politiskās reālijas, sazvērestības, pazemojums, korupcija, nodevēji un, pēc viņa vārdiem, "sīktirgotāji" dara savu netīro lietu.
Taču kādreiz bijušais prezidents bija personifikācija, šī vārda tiešajā nozīmē, raksta Sputnik Radio autors Pjotrs Maļejevs. Bija tik jāparāda viņa seju, un uzreiz radās izdomājumi stāstos par viņa labajiem darbiem progresīvo cilvēku vairākuma vidē bijušajā padomju teritorijā. Runā, ka revolūcija aprij savus varoņus. Gruzijā tā tik iekoda Saakašvili. Pasludināja viņu par "zosu zagli" un ar čīkstienu pamazām atvēra žoga vārtus uz tumšo telpu. Taču mūsu Rausītis visu saprata un no vectētiņa aizgāja prom.
Jauna revolūcija, šoreiz jau ukraiņu, iedvesa jaunus spēkus ideoloģiskajā cīnītājā un sniedza viņam cilvēka pasi. Kur, kā ne Ukrainā, cīnīties ar Krieviju? Un arī jaunajai eiropiskai valstij bija vienkārši nepieciešams Mihails Nikolozovičs kā vienīgais cilvēks pasaulē, kura cīņa ar korupciju beidzās ar neizšķirtu. Taču drīzumā kaut kas atkal aizgāja ne tā kā vajag. No sākuma viņā pārstāja klausīties, pēc tam sāka parodēt, pēc tam vispār pārgāja uz vienkāršotu diskursu: "bebebebebe", kurā ar viņu vēl neviens nav atļāvies runāt. Skaidroties šādā valodā Saakašvili vēl varēja, taču būvēt karjeru — nu jau nē. Īsāk sakot, viņš izgāja no modes, parādījās citi lādzīgāki un šokolādāki favorīti, kuri beigās atņēma viņam Ukrainas pilsonību. Mūsu Rausītis visu saprata un aizgāja prom no vecmāmiņas. Pareizāk būtu teikt — aizskrēja.
Atskrēja mūsu kukulis uz Poliju, uz Varšavas sacelšanās piemiņas pasākumiem. Tikko sāka runu par krievu agresiju, tikko iedegās, un priekšsēdētājam pasniedza zīmīti. No Gruzijas. Ar pieprasījumu — aizturēt skriešanas dalībnieku. Kamēr pani domāja-lēma, viņa pēdas bija jau pazudušas.
Parādījās bēgošais cilvēks Lietuvā. Te kā reiz mītiņš pie Krievijas vēstniecības. Ar Gruzijas karogiem un Krievijas agresiju. Pieņēma Saakašvili kungu ar prieku kā vecu labu draugu. Uzklāja galdu. Laiku apturēja. Viņš ne par ko. Saka: "A man iekša viss turpina tecēt, tātad, laiks tecēt, kamēr telegrammas nav atnākušas". "Es skriešu, " saka. Paskatījās uz viņu lietuvieši, uzelpoja un saka: "Skrien, Mišonkuli!".
Skumji, ka visādi vatņiki jau arī jokus sākuši dzīt par iedzīta zirga tēmu. Eirodeputāts no Latvijas ar Kremļa apmaksātu uzvārdu Mamikins piedāvāja Saakašvili iedot Latvijas nepilsoņa pasi. It kā, ar viņa jau nu enerģiju, un tādā nepaceļamā tēmā. Pārliecināts, viņš arī šeit kā minimums kaut kādā veidā savu cīņu ar latviešu nacionālistiem novest pie neizšķirta.
Bet tas viss tā, "bebebebebe". Mums, savu no Krievijas neatkarīgo valstu patriotiem, protams, skumji, ka revolūcija nesaudzē nevienu, pat tos, kuri to sarīkoja. Taču ir mūsu vidū cilvēki, kuri nenokar rokas, kuri visā atradīs mierinājumu un miegazāles savai sirdsapziņai. Cilvēki ar neveselu interesi pret veselīgu dzīvesveidu apgalvo, ka skriešana ir noderīga visās nozīmēs. Gan organismam labums, gan bilde pastāvīgi mainās. Cilvēki ar veselīgu panākumu redzējumu iesaka praktizēties ne tikai skriešanā, bet arī apvienot to ar peldēšanu.
Šāda divcīņa ļaus nokļūt līdz ASV, tur, runājot, mīl ne tikai skrienošos. Runā, ka Štatos, ja ilgi skrien, tad agri vai vēlu tev, nejautājot, kurp, skries pārējie. Liekas, tas bija kādā filmā.
Cilvēki ar veselīgu sakrālo izjūtu uzskata, ka šāda gaita varētu daudz labāk piesaistīt sabiedrības uzmanību Krievijas agresijas pasaules problēmām, nekā vāji demarši un nokarājušās Femen krūtis kaut kādā EPPA. Tikai jāatrod tam rūpīga pieeja. Afišas uzlīmēt, lentīti piekārt, orķestris, karogi, nacionālie tērpi, skrējējam var iedot lāpu, lai dūmo. Priekšā lai brauc mašīna ar signālugunīm. Un visapkārt pavadošie plakāti: "Te skrien Mihails Saakašvili — cilvēks bez pases".
