Latviešu inteliģences dižciltīgajā saimē izcēlies vietēja mēroga skandāls. RīgaTV 24 raidījumā "Dienas personība ar Veltu Puriņu" psihoterapijas un psihosomatiskās medicīnas katedras profesore Gunta Ancāne izteica savu viedokli par latviešu literatūru.
It kā jau par varoņiem un to ietekmi uz nacionālo pašapziņu psihoterapeita domas ir īsti vietā. Galu galā, kādi varoņi — tādi arī tautas kompleksi. Taču nemedicīniskā inteliģence ne pa jokam sadusmojās uz profesori. Viņa taču ir uzdrīkstējusies aizskart ne tikai viņu monopolu — spriest par skaisto, bet arī svētas lietas — viņu Lāčplēsi un Sprīdīti.
"Mūsu literatūrā trūkst spēcīgu varoņu. Piemēram, mums ir Lāčplēsis — mītisks varonis, kuram patiesībā neveicas. Lai arī viņam palīgā nāk Laimdota un Spīdola, viņš nekādi nevar uzvarēt un kaut kur zem ūdens cīnās un cīnās," — teica profesore ēterā.
Izdevniecības Zvaigzne ABC valdes priekšsēdētāja Vija Kibloka pārraidē "Preses klubs" nosauca Ancānes gadījumu par "smagu profesionālu deformāciju". Ne īpaši saprotami, taču aizvainojoši.
Izdevēja pārmet oponentam, ka pēdējā laikā Ancāne asi kritizē Latvijas izglītības sistēmu. Pēc viņas vārdiem, bērnos bāž iekšā literatūru no XIX gs. un XX gs. sākuma. Tā vietā ir jārūpējas par to, lai mācībās būtu lielāks panākumus guvušu cilvēku un varoņu īpatsvars.
Kibloka tamlīdzīgu analīzi nosauc par anekdoti.
Taču psihoterapeite pie Lāčplēša neapstājas. Viņa runā arī par Sprīdīti — latviešu Īkstīti. Nu, iespējams, viņš patiešām nav gluži vīrišķīgākais tautas varonis. Ancāne ir novērojusi, ka Sprīdītis staigā pa pasauli un ievēro princesi, taču nevis savaldzina niķīgo spītnieci, kā rīkotos spāņu vai itāļu džentlmenis, bet gan nobīstas. Viņš pat nesaskata princesē nekādas sievišķīgas īpatnības. Viņš neskatās uz princesi kā pieaudzis vīrietis, neiekāro viņu, bet gan kā mazs aizvainots zēns atgriežas mājup.
Polemikai nav spējusi paiet garām arī "Neatkarīgās" publiciste Elita Veidemane. Savā slejā "Nācijas bīstamā psihoterapija" viņa pauž sašutumu. "Pat Lāčplēsis ir tāds — nekāds, un vispār — Sprīdītis ir īsts pāķis, jo viņš (pilnīgs idiots!) atgriežas mājās! Tā taču nav nekāda vērtība — atgriezties mājās," — profesorei pārmet žurnāliste, norādot, cik nepieciešams ir īstenot dzīvē valdības plānus zaudēto iedzīvotāju atvešanai mājās.
Profesore kritizē arī citus latviešu klasiskās literaltūras daiļdarbus un autorus. Viņi visi ir rakstījuši par lūzeriem, viņu vidū nav varoņu — betmenu un cieto riekstu. Varbūt nāktos sākt štancēt varoņus, ražot masveidā, vaicā Veidemene. Ar laiku tiktu izārstēti ne tikai skolēni vien — visa nācija. Tikai literatūras vairs nebūtu, ir pārliecināta publiciste, un būtu grūti viņai nepiekrist.
Starp citu, kolēģe. Paskat vien, cik līdzīga savā postošajā un vietām pat samaitājošajā ietekmē ir latviešu un krievu literatūra. Cik reizes jau varenajai literatūrai ir pārmests, ka tā apdzied liekos, mazos cilvēciņus, kuri nožēlā rakņājas sevī. Un krievu cilvēks randiņā, iespējams, būtu līdzīgs tam pašam Sprīdītim — atgrieztos mājās un iemestu vodku, nevis mēģinātu kādu tur savaldzināt.
Starp citu, par literatūras pērļu samaitājošo ietekmi uz jauno paaudzi. Te nu Veidemanei un Kiblokai ir taisnība. Ņemsim par piemēru kaut vai tādu patriotisku, atdarināšanas cienīgu paraugu, kāda mums ir Nacionālā apvienība. Savulaik tās vadoņi pat pozēja pie Saeimas līdz viduklim kaili 20 grādu salā (heroiskajā literatūrā var norādīt arī visus —40 grādus un aukstu austrumvēju), nevēlēdamies atdot Krievijai Abreni.
Droši vien tagad apvienības līderi ir mainījušies. Varbūt kļuvuši vecāki. Nesen partijas loceklis padomnieks sabiedrisko attiecību jautājumos Imants Liepiņš par kārtējo 18. novembrī gaidāmo lāpu gājienu teica, ka tam neesot ne mazākās līdzības ar lāpu gājieniem fašistiskajā Vācijā. Cilvēki gājuši uz ielām ar lāpām rokās tāpēc, ka novembris Latvijā ir auksts un slapjš.
Ko tad tagad jūs gribat no mazā Sprīdīša? Lai viņam aukstumā lāča ausis izaugtu?
