RĪGA, 18. septembris — Sputnik. Žans Klods Junkers uzskata, ka Lielbritānijas izstāšanās padarīs Eiropas Savienību harmoniskāku, taču viņš maldās, raksta Eiropas Komisijas bijušais preses sekretārs Naidžels Gārdners savā rakstā The Guardian.
90. gados Briselē bija gandrīz kauna lieta — būt britam. Kontinentā pret viņiem izturējās naidīgi, pārmeta morālo vērtību trūkumu un vēlmi noteikt Viktorijas laiku darba apstākļus, kad Džona Meidžora valdība centās bloķēt 48 stundu limitu darba nedēļai.
Pēc "govju trakumsērgas" uzliesmojuma 1996. gadā, kad Eiropa aizliedza liellopu gaļas un citu pārtikas produktu — pat želejas un cepumu — eksportu no Lielbritānijas, Meidžors pieteica Lielbritānijas liellopu gaļas lielo karu, un Lielbritānija bloķēja gandrīz 100 ES lēmumus.
Meidžors sāka turpat, kur punktu pielika Mārgareta Tečere: savā pirmajā ES samitā Dublinā viņa pieprasīja izmaksāt "savu" naudu no Eiropas budžeta, tādējādi aizkaitinot gan Vācijas kancleru Helmutu Šmitu, gan Francijas prezidentu Valēriju Žiskāru d'Estēnu.
Deivids Kamerons neveiklo tradīciju turpināja. Jau ilgi pirms bēdīgā referenduma viņš stāstīja, ka ES samitus uzskata par "neiedomājami kaitinošiem". 2013. gadā viņš pārmeta Eiropas valstu līderiem to, ka viņi "sarīkojuši viņam lamatas pulksten vienos naktī", un, kad Francija mēģināja apstrīdēt finansiālo mehānismu, kas ļautu samazināt Lielbritānijas iemaksas ES budžetā, Kamerons apsolīja "pielādēt bisi".
Vai patiešām bez britiem Eiropa pārvērtīsies par harmonijas valstību? Diezin vai. Patiešam, gandrīz 50 gadus Briselē ierasts slēpties aiz viegli aizkaitināmo britu mugurām. Viņu iecirtība ļāva pārējām valdībām izvairīties no konfliktiem: Lielbritānija un tās skeptiskie mediji patstāvīgi bloķēja nepopulārus lēmumus.
Atsauksim atmiņā, piemēram, 2013. gadu, kad tika lemts jautājums par olīveļļas pasniegšanu restorānos.
"Bija muļķīga ideja — aizliegt eļļas pasniegšanu galdā pudelītēs, atļaut tikai aizvērtas paciņas, — atceras ES ierēdnis no Nīderlandes. — Mums pat neko nenācās teikt — britu mediji visu paveica mūsu vietā, un ierosinājums tika noraidīts.
Pat 48 stundu darba nedēļa, par kuru Lielbritānija cīnījās viena pati, paklusām tiek izmantota 15 ES valstīs.
Kurš kļūs par ES galveno skandālistu pēc Lielbritānijas aiziešanas? Polija vai Ungārija, kas strīdās ES par veselu virkni jautājumu, sākot ar pilsoniskajām brīvībām līdz pat mediju brīvībai. Kāds ES ierēdnis uzsvēra: "Viņi vienkārši neatbilst ES ģenerālajai līnijai. Kā iesācējiem viņiem ļauts demonstrēt entuziasmu, taču notiek kaut kas pilnīgi pretējs."
Piemēram, Polijas premjere Beāta Šidlo demonstrē mums, kā izskatīsies ES pēc 2019. gada, kad nāktos noslēgties Brexit. ES pēdējā samitā viņas izteikumi bija tādi, kādus ES augstākās aprindas pieradušas dzirdēt tikai no britiem. Viņa neļaus "šantažēt sevi prezidentam, kura reitings sastāda 4%", Šidlo paziņoja Fransuā Olandam.
Iespējams, jauna "sliktā puiša" meklējumos Eiropai nāksies pavērsties gluži negaidītā virzienā. Pēc Brexit Vācija būs vēl nepopulārāka nekā iepriekš. Tai nāksies uzņemties lomu, ko Vācija vēsturisku iemeslu dēļ tēlo itin labi.
Eirozonas krīze ir parādījusi, ar ko tas viss var beigties. Lielbritānija neatradās vienotās valūtas zonā, tāpēc krīzes laikā visas dusmas gāzīsies pār Vāciju un tās kancleri Angelu Merkeli. Kancleres karikatūras ar Hitlera ūsiņām ir pārpildījušas grieķu presi. Tagad to skaits pieaugs.
Domājams, Eiropas Parlamenta bijušais presidents Martins Šulcs neuzvarēs Merkeli vēlēšanās 24. septembrī, taču, ja tas notiks, viņš varētu kļūt par zibensnovedēju, kurā trāpīs viss pret Vāciju krātais naids — Šulcam pietrūkst Merkeles diplomātisko iemaņu.
Pēc Brexit Eiropa būs kāda vien vēlaties, tikai ne vienota. Kad skolotājs padzen nepaklausīgāko skolēnu, viņš konstatē, cik lielā mērā ir izlaidušies visi pārējie.