Dear Mom!
Mūsu rotu rīt sūta uz Kempledženas poligonu Ziemeļkarolīnā. Tur agrāk trenēja jūras kājniekus mūsu triumfālajiem kariem Irākā un Afganistānā, bet tagad gatavos triumfālam karam ar Krieviju. Rašensi palikuši pavisam bezkaunīgi: viņi iejaukušies mūsu vēlēšanās un atņēmuši Jukreinai Krētas salu – to mums pastāstīja mūsu kaprālis Džonss. Mēs patrenēsimies un parādīsim tiem alkašiem, ko nozīmē ASV Jūras kājnieku korpuss.
Uzrakstīšu, tiklīdz atbraukšu.
Tavs dēls Kodijs.
***
Dear Mom!
Esam klāt. Visapkārt ir mežs. Tas ir labi, jo visi krievi arī dzīvo mežā – to mums pastāstīja mūsu kaprālis Džonss. Meža vidū stāvs īsts village.
Agrāk tas bija irākiešu village, tagad pārtaisīts par krievu village, tikai vietām vēl palikušas palmas. Tomēr kaprālis Džonss pastāstīja, ka krieviem pie Melnās jūras arī ir palmas, tātad viss kārtībā, jo drīz mēs būsim tur. Netālu no village ir kazarma, kur dzīvo mūsu rota. No rīta mūs gaida pārsteigums. Vēlāk es tev par to noteikti pastāstīšu.
Tavs dēls Kodijs.
***
Dear Mom!
Oho! Tu tikai padomā, mums būs īsti statisti! Izrādās, jūras kara departaments savācis krievu statistus, lai viņi tēlotu krievu zaldātus un village mierīgos iedzīvotājus. Starp citu "village" krieviski ir "djerevņa".
Viss notiks kā īstā Holivudas blokbasterā! Tavs dēls tagad ir īsts Brūss Villiss! Vareni, vai ne?
Statistu ir kādi trīsdesmit, visi – emigranti. Vadītāji, celtnieki, pārdevēji, programmeri, pāris skolotāju, dažas sievietes, viena pat ar kādus piecus gadus vecu meitu.
Dažam simt dolāri dienā šķiet smuka naudiņa, dažs ieradies aiz ziņkārības.
Vīrieši ieģērbti krievu vates kurtkās, zābakos un cepurēs ar zvaigzni, sievietes – platos puķainos svārkos un ietītas lielos lakatos – gluži kā īstajā Krievijā. Mēs ar puišiem traki smējāmies, skatoties uz tiem klauniem.
Rīt sāksies treniņi! Noteikti pastāstīšu visu!
Tavs dēls Kodijs.
***
Dear Mom!
Tas bija vienreizēji! Trīs mūsējo vadi iebruka tajā djerevņā kā viesulis. Zibenīgi nolikām ar purniem lejā desmit statistus ar salauztiem Kalašņikova automātiem, izklīdām un sākām pārmeklēt ciemu. Divi stāvēja malā, es spēru laukā durvis, ātri iemetu mājā divas granātas, un pēc tam puiši izlaida pa aptverei logos.
Sievietes krieviski bļāva: "Glābiet!", viss bija dūmos, skanēja kaut kāda krievu mūzika un smakoja pēc mēsliem. Dievs žēlīgais, kā krievi var tā dzīvot? Viņi taču ir īsti cūkas!
Vārdu sakot, mēs izklaidējāmies. Joka pēc kaprālis Džonss izšāva automāta kārtu ar tukšām patronām dažiem statistiem pāri galvām – viņi nobijās, bet mēs vai kritām gar zemi no smiekliem.
Tavs dēls Kodijs.
***
Dear Mom!
Šodien mēs mācījāmies, kā cīnīties pret partizāniem. Statisti, vīrieši noslēpās, bet mums viņi bija jāatrod. Lai nezaudētu laiku un nepārmeklētu pēc mēsliem smirdošās mājas, kaprālis Džonss ieteica labu ideju. Sadzinām visas statistes šķūnī un skaļrunī paziņojām: ja visi "partizāni" pēc trim minūtēm neiznāks laikā, mēs aizdedzināsim šķūni.
Neviens neiznāca.
Tad kaprālis Džonss atveda meiteni, atņēma viņai plīša lācīti, ar taktisko nazi nogrieza viņām galvu un nokliedzās, ka meitene būs nākamā.
Zini, mamm, man šķiet, Džonss pārcentās.
Meitene ieraudājās, un tad parādījās viens statists – kaut kāds kārns tips brillēs. Viņš klusēdams pienāca pie mūsu kaprāļa un iegāza viņam pa žokli ar salauztā AK laidi. Izrādījās, ka laide darbojas itin labi. Mūsu kaprāļa sniegbaltie zobi iemirdzējās saulē un nokrita pāris metrus no vietas, kur nogāzās mūsu kaprālis.
Mamm, mēs stāvējām kā zibens sperti. Tikai mežonis bez goda un sirdsapziņas var iesist pa seju bruņotam, divmetrīgam ASV jūras kājniekam. Un te vēl tā meitene piegāja pie gulošā kaprāļa un pāris reizes priecīgi iespēra pa ribām. Kur viņi visi ir salasīti – Sibīrijas džungļos, vai?
Mūsu kaprāļa boifrends iespiedzās, izrāva ar īstām patronām pielādētu koltu un sāka šaut uz kārno tipu. Netrāpīja, jo aiz asarām viņam sāka tecēt skropstu tuša.
Toties no visām malām mums virsū metās statisti ar kaut kādu šausmīgu bļāvienu "Rra!" vai "Jurrā!". Īsti nesaklausīju, jo kaut kas man iesita pa ķiveri un es zaudēju samaņu. Kad atjēdzos, bija jau tumšs, un neviena blakus nebija. Mēģināšu tikt laukā no šīs nolādētās bāzes. Uzrakstīšu tev rīt, jo mana planšete jau mirgo un krūmos kaut kas aizdomīgi kustas. Man ir bail, mamm. Gribu mājās, uz Kaliforniju.
Tavs dēls Kodijs.
***
Dear Mom!
Biedrs rezerves jefreitors man uzdeva tīrīt tualeti, un man ir brīvs brītiņš tev uzrakstīt. Es dienēju labi. Kaprālim Džonsam arī viss ir kārtībā, viņš stāv uz skapīša un skaļi kliedz "Līdžināties! Mierrrā!", ja kazarmā ienāk biedrs rezerves vecākais leitnants vai biedrs rezerves staršina.
Tagad visa diena ir sadalīta pa minūtēm. Te jākrāso zāle, te jānoslauka celiņi ar skūšanās otiņām, te sākas ierindas mācība ar dziesmām. Vienu dziesmu jau esmu iemācījies.
Viens no trim vadiem vienmēr rok ierakumus. Normatīvs – piecas minūtes, jāizrok pilna profila ierakums. Tiem, kas netiek galā, jāiet piepūst Humvee riepas bez sūkņa. Taču tas ir labāk nekā ar rokas pumpi piepumpēt tanka kāpurķēdes, lai tankam būtu mīkstāka gaita.
Man ir labas ziņas! Beidzot Jūras kājnieku korpusa komandieri ir noslēguši slepenās pārrunas ar statistiem, un mūs visus palaidīs vaļā apmaiņā pret solījumu, ka statisti nevienam neizstāstīs, kā trīsdesmit civilie sagūstījuši divsimt jūras kājniekus. Vēl viņiem apsolīja samaksāt, bet tai meitenei – uzdāvināt trīs plīša lāčus un piecas Bārbijas. Starp citu, viņa ir sadraudzējusies ar kaprāli Džonsu un bieži nesa viņam konfektes, kad viņš raudāja, stāvēdams uz sava skapīša. Izrādījās, krievi nav ļauni, – mēs visi esam dzīvi un veseli, liels paldies. Tāpēc drīz gaidāms dembelis! Esmu sācis šūt pie formastērpa apzeltītas akselbantes un gandrīz pabeidzu dembeļa albumu.
Drīz tiksimies!
Tavs dēls, pirmā mēneša duhs Kodijs.
