Nesen man te ar kolēģi sākās strīds par tiem pašiem mežabrāļiem vai nacionālajiem partizāniem. Vai var visus vienā grābienā ieskaitīt fašistos? Manuprāt, nē.
"Pagaidi, ja karo ar Padomju valsti, tu automātiski kļūsti par nacistu," — šādu argumentu minēja jaunais un iesvilušais kolēģis.
Nezinu, nezinu. Bruņojoties ar šādu loģiku, var aizrunāties līdz tam, ka visi fašisti ir mežabrāļi.
Nesen žurnālists Agris Liepiņš parādījās Latvijas avīzē ar šādu interesantu paziņojumu: "Mēs izvēlamies nelepoties ar notikumiem, kad Latvijas brīvvalsts pilsoņi iestājās par savu valsti un ar visiem uz to brīdi pieejamiem līdzekļiem cīnījās pret Latvijas valsts okupantiem — krieviem. Tostarp, Hitlera vācu armijas sastāvā".
Lūk, kāds mērķis, kurš attaisno līdzekļus. Tātad cīņā par brīvību visi līdzekļi ir labi. Otrais pasaules karš nav pirmais gadījums, kad latvieši bijuši spiesti nostāties sabiedrotā izvēles priekšā cīņā par neatkarības iegūšanu/atgūšanu. Pirmo reizi viņi arī izvēlējās ne īpaši veiksmīgu variantu — boļševikus. Taču toreiz arī nebija īpašas izvēles. 1940.gadā Ļeņina bruņumašīna atgriezās Latvijā un padomju vara, par kuru cīnījās latviešu strēlnieki (līdztekus neatkarības cīņām), aizkavējās uz ilgiem 50 gadiem.
Kā tad būs? Vai drīkst visus latviešus uzskatīt par boļševikiem? Diez vai. Visi latviešu strēlnieki bija strēlnieki, taču ne visi bija sarkanie. Kaut gan…
Pamēģināsim ilustrēt neparastu sabiedrotā izvēles problēmu ar šādu piemēru. Pieņemsim, kaimiņš jums nozadzis tējkannu un neatdod to. Jūs ne pa jokam apvainojaties, taču dusmas slēpjat. Tad jūs uzzināt, ka laupītāju banda grasās aptīrīt kaimiņa dzīvokli. Šī banda ir riebīga, pazīstama ar savu nežēlīgumu. Jūs stājaties sazvērestībā ar bandītiem, piedāvājat viņiem savu dzīvokli, lai sagatavotu noziegumu. Ar nosacījumu atgriezt tējkannu. Tad notiek aplaupīšana, kaimiņs un viņa ģimene ir cietuši, no dzīvokļa viss iznests, pats dzīvoklis aizdedzināts. Ugunsgrēkā cieš arī jūsu dzīvoklis…
Starp citu, vai tējkanna bija? Nu tas jau arī nav tik svarīgi.
Šodien, starp citu, sabiedroto izvēles jautājums ir ārkārtīgi aktuāls. Baltijas valstis jau sen izvēlējušās. Izlems viņu vēsture. Ja tie ir Rietumi, kas viltīgi piezagušies pie Krievijas robežām, kura pirms 25 gadiem un lētticīgi izlēma, ka viņu pieņems draudzīgajā Eiropas ģimenē ar vienlīdzīgiem nosacījumiem, — tas ir viens. Ja runa ir par Krieviju, kura slinko un rotaļājas ar svešu zemju okupāciju un kaļ agresijas plānus pret Baltijas valstīm, Poliju, Zviedriju un Somiju — pavisam kas cits.
Interesanti, ka bailēs no Krievijas Eiropa, pieminiet manus vārdus, drīzumā, visnotaļ iespējams, par sabiedrotajiem varētu paņemt ne tikai mežabrāļus. Skandālu par to, ka propagandas ieraksts par viņiem tika publicēts oficiālajā NATO lapā internetā, atceras visi. Runa ir par, kā bērnībā mēdza teikt, īstajiem fašistiem. Bet viņi bija pret krieviem. Mēs arī esam pret krieviem. Tātad fašisti ir labi. Nu, labi. Nav labi. Vienkārši normāli čaļi.
Lūk ko raksta poļu Rzeczpospolita par to, ka trešdien, Ukrainas Neatkarības dienā parādē poļu karavīri pavisam viegli un nepiespiesti maršējuši banderiešu himnas pavadījumā: "Varbūt, mums ir morālas tiesības skaidrot Ukrainai, ko tā var saukt par saviem varoņiem, ko — ne, taču mums nav potenciāla, lai izmantotu šīs tiesības, un tādā gadījumā labāk izdarīt likmi uz valsts interesēm, nevis morāli. "Ar Banderu Ukraina ES neiestāsies" — slavens citāts, kurš ilustrē Polijas šīsdienas viedokli. Nu, lai tak viņa iestājas tur kaut ar pašu velnu, ja tas kalpos mūsu drošības stiprināšanai.
"… Ja mēs atstumsim Ukrainu no Polijas un Rietumiem, tā agri vai vēlu kļūs par Maskavas pavadoni, jo ilgtermiņa perspektīvā nespēs atrast pietiekami daudz spēku, lai ar savu grūto ģeopolitisko stāvokli kļūtu par neitrālu valsti kā Zviedrija un Šveice. Ja mēs atdosim Ukrainu Kremlim, cietīs Polijas stratēģiskais stāvoklis, tādēļ mums ir jāizmanto visi mūsu spēki un jāmēģina izvairīties no šāda scenārija," — argumentē avīze nepieciešamību izlīgt ar Banderu, kaut gan ne uz mirkli nešaubās, ka Ukrainas dumpinieku armija ir atbildīga par poļu genocīdu.
Izskatās, ka tieši tāpat rīkojās latvieši 1917.gadā, mežabrāļi 1945.gadā un Baltijas valstis 90.gadu sākumā. Kas tā par morāli? Drošība — uber alles! Tiesa, kā ne reizi bijis vēsturē, gan bruņumašīna, gan fašistu dzelzs armāda var atgriezties jau mūsdienīgā veidolā. Un aicināt sabiedrotos maksāt parādus. Var, kā tagad, apmesties pie jums, lai būtu ērtāk draudēt kaimiņam. Un var palūgt ielīst kaimiņa logā.
