Noderīgu cilvēku visapkārt ir baru bariem. Īpaši labi tas redzams pie hipnoekrāna. Katru dienu cilvēki, apņēmīgi savilkuši uzacis, līšus lien, lai būtu derīgi. Visi kaut ko atbalsta, izplata, pauž savu attieksmi, kas tiek dēvēta par viedokli, spriež radio Sputnik autors Pjotrs Maļejevs. Visi bez maksas nodarbojas ar kaut ko svarīgu un vērtīgu. Dažreiz pat gribas, lai viņi atvilktu elpu vai ķertos pie kā cita, kaut vai pat par naudu. Vārdu sakot, noderīgu cilvēku pārpilnība mudina sameklēt viņiem kādu lietderīgu nodarbi.
Taču atliek atiet no hipnoekrāna, un aktivitāte sarūk. Aina ir gluži citāda: lietderīgs darbs ir, taču tā darītājus atrast neizdodas. Ļautiņi, — tu viņiem saki, — ir darāmais. Svarīgs, noderīgs… Ei, galu galā, palīdziet! Taču atbildes nav.
Lietuvā ir viens svarīgs, noderīgs darbs, ļoti nepieciešams valsts nākotnei: okupācijas nodarītā kaitējuma aprēķins un rēķina piestādīšana Krievijai. Republika ir jauna, nauda tai vajadzīga, tur nu nav ko kaunēties. Skaidrs ir arī tas, ka klientam nauda ir, pārpārēm. Taču, lai viņš to atdotu, vispirms nāktos vismaz paziņot vajadzīgo summu. Jautājums ir sarežģīts un nopietns, viss jāaprēķina, neko nedrīkst palaist garām.
Starp citu, visās trijās Baltijas valstīs šī lieta tika risināta dažādi. Baltijā ir tā: jo tālāk uz ziemeļiem, jo mazāk optimisma. Tāpēc Igaunijā romantiskā svešas naudas skaitīšana atdūrās pret prozaisku realitāti. Sak, naudu mēs tik un tā nedabūsim, tāpēc nav vērts tērēt naudu sapņiem par naudu. Nē, lieta jau ir laba, taču nekādu labumu nedos. Tāpēc uzskatīsim, ka tas neskaitās.
Latvijā zaudējumu aprēķinam tika izmantota sava pieeja. Tur nolēma, ka galvenais ir nevis rezultāts, bet gan ceļš, tātad galvenais ir cilvēki. Noderīgi cilvēki. Un viņu noderīgie radi. Tāpēc sasēdināja noderīgus cilvēkus, piešķīra viņiem nelielu, taču noderīgu algu, un viņi rēķina. Kamēr rēķina, alga nāk. Tāpēc skaitīs, kamēr skaitās. Cilvēki vairs nav gados jauni, naudiņa viņiem vajadzīga. Un arī te nav par ko kaunēties.
Lietuvā karstu siržu ir vairāk. Viņi nolēma visu uzreiz godīgi sarēķināt. Ja nu iznāks?! Pie tam tā, lai būtu pirmie, lai būtu atbalss. Lai Krievija šausminātos par daudzajiem miljardiem, lai to ķertu sirdslēkme. Galu galā, lai būtu emocijas — kliedzieni, reakcija, troksnis, reklāma. Viņiem šķita, ka tik lietderīgam darbam gribētāji rindā stāsies… Konkurss, komplimenti, glaimi, varbūt pat kaut kas noderīgs.
Vajadzīgs tak tikai viens cilvēks! Viens noderīgs cilvēks, kurš ķertos pie tāda darba un mestu pie malas visu mazsvarīgo. Vai varat iedomāties?! Nē, nu skaidrs, ka tā vienkārši no ielas cilvēku tādā amatā nepaņemsi. Te taču jāzina ne tikai reizināšanas tabula, te jāstrādā ar pakāpēm. Summas ir astronomiskas, tāpēc vajadzīgas zināšanas astronomijā, jāzina zvaigžņu karti, lai zinātu, kur tu ar pirkstu baksti. Un jārēķina pēc labākās sirdsapziņas — tas taču pēc tam nāks priekšā tiesā. Jāceļ augšā nopietnas mapes, lai mape ar lietu iznāktu vērtīga, noderīga, citādi nekas neiznāks. Klientam sirdslēkme neuznāks. Vārdu sakot, neviens cilvēks tādam darbam nav atrasts. Visi ir aizņemti ar kaut ko noderīgu.
Galu galā veidojas bēdīga aina. Kaitējums ir? Nedzirdēts. Nauda Krievijai ir? Kaudzēm. Tad parēķini un izstādi rēķinu — lai ģībst. Taču skaitītāju nav. Nu kā tā var! Normālam patriotam vai raudiens nāk.
