Pēdējos gados kļuvis skaidrs (un daudzi to jau ir atzīmējuši), ka Krievija ir kardināli mainījusi sadarbības principus ar kaimiņiem un citām valstīm. "Brālīgo attiecību" modeļa vietā stājies savstarpēja izdevīguma princips, raksta RIA Novosti autore Irina Alksnis.
XXI gadsimta pirmajā desmitgadē Kremlis saprata, ka "brālīgās attiecības", kuru pamatā patiesībā bija Krievijas labumu un preferenču apmaiņa pret lojalitāti, vairs nedarbojas. Jaunie spēles noteikumi tika ieviesti pagājušās desmitgades vidū attiecībā uz valstīm, kuru politika bija īpaši nedraudzīga Krievijai – Baltijas valstīm un Gruziju.
Tagad vairāk nekā desmit gadus vēlāk Maskavas pakāpeniskā un nesteidzīgā darba rezultāti ir saskatāmi ar neapbruņotu aci. Latvijas satiksmes ministrs aicina Krieviju aktīvāk izmantot Latvijas ostas, un viņa viedoklis ir saprotams, jo spēcīgā tranzīta plūsma cauri Baltijas valstij pēdējos gados ir pārvērtusies par strautiņu, kas tuvākajā laikā varētu izsīkt pavisam.
Šī tēma ļoti interesē ekspertus un novērotājus. Visi jau sen ir visu sapratuši, pat attiecīgo valstu valdības. Taču ik reizi, kad sākas īpatnēji "priekšnesumi" (piemēram, nesenais Moldovas pasākums – Krievijas premjerministra Dmitrija Rogozina pasludināšana par persona non grata, krievu speciālistu izraidīšana, skandāli ar žurnālistiem un māksliniekiem no Krievijas), vienmēr rodas jautājums: vai viņi patiešām nemaz nedomā par savu valsti, par savu tautu? Visi jau ir sapratuši, ka Krievija noteikti atbildēs – asimetriski un sāpīgi, ka par nedraudzīgo politiku nāksies maksāt visai valstij. Kāpēc vajadzētu tā izturēties?
Atbilde (principā, pareizā) vienmēr tiek atrasta. Tās pamatā ir Krievijas un Rietumu konfrontācija, atbilstošās nacionālās elites vēlme iesaistīties tajā un gatavība uz jebkādiem soļiem tāda mērķa labad. Taču tā ir tikai daļa atbildes, patiesībā situācija ir vēl sliktāka (lai arī šķiet, ka sliktāk būt nevar). Lieta tāda, ka dihotomija "Krievija vai Rietumi" un izvēle starp tām ir virspusēja – parokoties dziļāk, kļūst skaidrs, ka Krievija un Rietumi (pareizāk sakot, to hegemoni) sēž vienā laivā, taču valstis, kurās rit to cīņa, — pavisam citā.
Politiskās un ideoloģiskās pretrunas vienmēr stāv otrajā plānā, pat ja tās ir milzīgas, un lielvalstu – ģeopolitisko spēles dalībnieku cīņa ir pavisam nežēlīga. Galu galā šīs lielvalstis ir ļoti maza (un aizvien sarūkoša) kluba biedri. Tās ir valstis, kam pieder mūsdienīgās zināšanas un tehnoloģijas. Tās ir valstis, kas ražo automašīnu un raķešu dzinējus, būvē AES un lidmašīnas, palaiž kosmiskos aparātus un izstrādā zāles.
XX gadsimts kļuva par unikāla iespēju loga ēru – gandrīz visām valstīm bija iespēja iet kopsolī ar progresu. Bija arī viena pārsteidzoša valsts, kas bija gatava palīdzēt sabiedrotajiem. Tā patiešām sniedza atbalstu. Tā cēla rūpnīcas, zinātniskos centrus un konstruktoru birojus tur, kur līdz šim nekā tamlīdzīga nebija. Tā dalījās visā, ko zināja un prata.
Iespēju logs ir aizcirties uz visiem laikiem. Progress un tehnoloģijas ir aizsteigušās tiktāl, ka kļuvušas par ļoti retu eksemplāru prerogatīvu. Ja esi atpalicis, nav gandrīz nekādu iespēju tās panākt. Pārsteidzošā valsts, ko pieminēju, bija Krievija, XX gadsimtā – Padomju Savienība. Tagad tā ir saņēmusi sāpīgu mācību – labi darbi nepaliek nesodīti. Mācība ir apgūta.
Tiesa, "netīrāko" darbu pašlaik dara tās mūžīgais partneris un antagonists (pie tam vēl droši vien pasmejoties par savas biedrenes – Maskavas neizsmeļamo godaprātu). Bezgalīgajā vēsturiskajā cīņā "izdevumos norakstītas" tiek trešās valstis. To elitēm šķiet, ka izvēlas starp Rietumiem un Krieviju, taču patiesībā, izdarot likmi uz Rietumiem, vienkārši izvēlas savu valstu tehnoloģisko, ekonomisko un sociālo degradāciju, un tā ir biļete vienā virzienā.
Nākotnes pasaule – nu jau labi saskatāmā – solās būt drūma. Naudas attīstītai sociālajai sfērai – XX gadsimta lielais sasniegums – trūkst pat bagātākajās un attīstītākajās valstīs. Gaidāmi ir jauni viduslaiki ar kolosālu sociālo noslāņošanos. Labumi būs pieejami tikai elitei, bet zemākos slāņus gaida vien nežēlīga attieksme.
Jaunie viduslaiki izceļas ar to, ka "apakšā" būs ne tikai atsevišķi sociālie slāņi, bet arī veselas valstis un reģioni. Lai kāds būtu Krievijas un Rietumu konfrontācijas iznākums (vēsture liecina: kārtējo reizi kaut kā jau vienosimies), Austrumeiropai jau ir sagatavots skumjš liktenis – tukšās, "mirušās zemes" starp attīstītās civilizācijas centriem.
Autora domas var nesakrist ar redakcijas viedokli.
