Starptautisko sankciju pamatā ir vēlme uzspiest pretiniekam savu gribu, izvairoties no pēdējā argumenta, jo, teiksim tā, tomēr ir bail likt to lietā, turklāt tas izmaksās bargu naudiņu, materiālā RIA Novosti atzīmē Maksims Sokolovs.
Lai nu kā, tas ir tipisks ultimāts. "Jūs esat ielenkti, jūsu stāvoklis ir bezcerīgs, padodieties, lai izvairītos no bezjēdzīgas asinsizliešanas". Pie tam vēl padošanās nemaz nav briesmīga, viss ir kārtībā — "būsi mājās, savā sētā, savas sievas mīkstā gultā". Lielā Tēvijas kara gados vācieši uz skrejlapām uzskatāmi tēloja melnacainu skaistuli sievu ar piektā izmēra krūtīm.
Varbūt tas bija krūšu izmērs, varbūt citas interesantas lietas, ko nestu iztēlotā kapitulācija, tā iespaidoja mērķa auditoriju, ka pēdējās amerikāņu sankcijas pret Krieviju radīja auditorijas — nomina sunt odiosa — rindās kaismīgu vēlmi padoties pilnā mērā. Tā būtu ideāla atbilde uz ASV valsts sekretāra Tilersona vārdiem: "Gandrīz vienbalsīgais balsojums par sankciju likumprojektu Kongresā pauž amerikāņu vēlēšanos ieraudzīt Krievijas soļus attiecību uzlabošanai ar ASV."
Kādus soļus? Tas ir skaidrs. Godpilna (vai negoda pilna — kā nu iznāks) kapitulācija ar pilnīgu vasalitātes atzīšanu. Pretī Krievija izvairīsies no skaidra uzbrukuma šausmām (variants — "skaudrām sankcijām"). Gluži kā hana Ahmeta vēstulē Ivanam III:
"Un vēl samīci savu spico cepuri
Kā padevības zīmi hanam Ahmetam.
Citādi visu tavu zemi noslīcināšu asinīs
Un pa bajāru mugurām zirgā jāšu."
Tā kā vēsturē kapitulācijas jau ir notikušas, teorētiski iespējams (nu, vismaz dabas likumi no neaizliedz), ka šajā gadījumā piepildītos mūsu partneru un mērķauditorijas saldākie sapņi. "Kad pašnāvības skumjās tauta vācu viesus gaidīja" — tas viss jau ir bijis, dziesma nekur nepazudīs.
Taču mūsu partneri ir pieļāvuši kļūdu, mēģinot ar vienu šāvienu nobeigt divus zaķus. Viens zaķis ir Krievija, tas ir skaidrs, tā jau sen uzvedas nejauki no vispasaules valdnieka viedokļa. Taču otrs zaķis bija ASV prezidents Tramps, kura ārpolitiskās pilnvaras tika neparasti viegli anulētas par labu ASV Kongresam ar tā paša Kongresa lēmumu.
Labi zināms, cik ļoti Kapitolijs mīl Trampu — līdz zobu sāpēm. Taču, vēlēdamies ieriebt Trampam, kongresmeņi aktā par sankcijām apšņāpa prezidenta pilnvaras, un to nāksies pieciest ne tikai Trampam, bet arī viņa pēcnācējiem, jo diezin vai kongresmeņi gribēs atteikties no sūri grūti sasniegtā.
Amerikāņu demokrātijas apoloģēti nežēlīgi izsmej tos, kuri šajā situācijā saskata būtisku pilnvaru pārdalīšanu. "Re, pie jums tur ir padevīgā Dome, jūs nespējat saprast, kā izskatās īsta varas sadale."
Iespējams, mēs to patiešām nesapratīsim. Taču nav saprotama arī vēl viena tehniska nianse.
Papūlēsimies iedomāties, ka noticis brīnums, un bajāri nolēmuši pasniegt pilsētas atslēgas mūsu aizokeāna partnerim. Kā, kam tās pasniegt, ja ASV administrācijas pilnvaras neviens nesaprot, bet administrācijas saistības (piemēram, nepieļaut pilsētas izlaupīšanu) Kongress var jebkurā brīdī pasludināt par neesošām?
Tagad tikai atliek šausmīgi pieklājīgi paziņot ASV īpašajam pārstāvim, ASV valsts sekretāram, pat ASV prezidentam: "Mēs vienmēr priecājamies par iespēju uzklausīt no amerikāņu puses interesantus un konstruktīvus ierosinājumus, un mēs dziļi cienām amerikāņu politiskās paražas, taču pārrunas diezin vai notiks, kamēr jūsu pilnvaras nav gluži saprotamas, jo nav zināms, kas un par ko atbild. Pieprasiet pilnvaras, tad vismaz būs ko apspriest. Vai — ja tas kāda iemesla dēļ nav iespējams — jūs varat rīkoties pēc principa "nāc un ņem". Tas neprasa pārrunas, uzvarētājs saņems visu. Vai saņemsiet jūs — tas jau ir cits jautājums."
Tās pašas pilnvaru problēmas formulējums rodams jautājumā, ko Dante vaicāja apustulim Pēterim:
šī monēta pēc lējuma un svara;
bet teic, vai tā tev sirdī ierakstīta?"
Kamēr Kongress priecājas par uzvaru pār prezidentu, bet jautājums par monētu un pilnvarām ir miglā tīts, mēs pagaidīsim.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
