RĪGA, 14. augusts - Sputnik. Baltijas valstu sapnis ir pārtapt par Ziemeļvalstīm. Taču, ja tās patiešām vēlas kļūt par īstām ziemeļvalstīm, līdztekus ekonomiskajām un politiskajām pārbīdēm tām jāmaina arī mentalitāte, raksta Rūdolfs Hermans, Šveices avīzes Neue Zürcher Zeitung autors, savukārt materiālu pārtulkojis un publicējis portāls "InoSMI".
Mums ir vieta tur
2017. gada sākumā Latvijas Saeimas deputāts Artis Pabriks satrauca sabiedrību ar savu publikāciju Twitter tīklā, kurā ziņoja: ANO maina Baltijas valstu statusu no Austrumeiropas pret Ziemeļeiropu. "Un mūsu vieta patiešām ir tur," — rakstīja deputāts.
Tiesa, Igaunijas ĀM informēja, ka šī informācija ir kļūdaini interpretēta — ANO statistikas nodaļas klasifikācija nav mainījusies. Atbilstoši šīs nodaļas ģeogrāfiskajai klasifikācijai, Igaunija patiešām ir vena no Ziemeļeiropas valstīm, taču reģionālo grupu klasifikācijā ANO joprojām uzskata Igauniju, Latviju u Lietuvu par Austrumeiropas valstīm.
Mainiet mentalitāti
Ja Baltijas valstis patiešām vēlas pārtapt par Ziemeļvalstīm pēc to būtības, līdztekus ekonomiskajām un politiskajām pārbīdēm tām jāmaina arī mentalitāte, norāda autors. Skandināvi izceļas ar lielu, dažkārt pat aklu uzticību sabiedrisko struktūru funkcionēšanai. Tie, kuri ir "augšā", visu dara pareizi — tāda ir skandināvu pamata ideja.
Izstrādāt fundamentālas uzticības pilnas attiecības valsts un pilsoņu starpā ir sarežģīts uzdevums, ņemot vērā PSRS totalitārās kontroles smago mantojumu, raksta autors.
Taču uzticības izveides uzdevumu nav iespējams iekļaut starp administratīvajiem aspektiem, viņš uzsver.
"Pirmkārt, Latvijai un Igaunijai jāpacenšas iekļaut sabiedriskajā dzīvē lielu skaitu krievvalodīgo mazākumtautību un iedzīvotājus, kuri līdz šim nav saņēmuši vai nevēlas saņemt pilsoņu tiesības. Skandināvu izpratnē, valstij ir jākļūst par visu pilsoņu pārstāvi viņu vajadzībās un rūpēs, ja nepieciešama patiesa uzticība," — teikts rakstā.
Migranti visu ir "sabojājuši"
Gadu gaitā Skandināvijā ir piemirsies, kādam būtu jābūt atklātas migrācijas politikas nākamajam solim pēc bēgļu uzņemšanas: viņu iekļaušana labumu sadales sabiedrībā. Tāpēc šeit sistēma pati sevi liek šķēršļus, raksta Hermans.
Par to liecina neapmierinošā statistika par migrantu integrāciju darba tirgū. Piemēram, Zviedrijā starp valstī dzimušajiem darbu meklē tikai 4 no 100 cilvēkiem, bet migrantu vidū — jau 22%. Līdzīga aina vērojama arī mājokļu tirgū. Migranti ir nošķirti no (ierobežotā) segmenta, kurā nodrošināta sociālā aizsardzība, pateicoties regulējamai īres naudai un nomnieka tiesību ievērojamai aizsardzībai.
Tas jāpatur prātā arī Baltijas valstu iedzīvotājiem, kad viņi skatās uz Ziemeļu pusi. Skandināvija ar tās valstiski filozofisko viedokli, iespējams, var tām piedāvāt to, kas attiecas uz pilsoņu un varas attiecībām vai sabiedriskās solidaritātes ideju. Taču no praktiskā viedokļa vietā būs veselīgs skepticisms, jo Skandināvijas modelim pašam nepieciešamas reformas, uzskata autors.
