RĪGA, 12. janvāris — Sputnik. Neveiksmīgais jaunums par Baltijas valstu piederības nomaiņu un pieskaitīšanu Ziemeļeiropai Austrumeiropas vietā pamudinājis interneta izdevumu "Spektr" izanalizēt faktus un novērtēt, cik lielā mērā Baltijas valstu vēlme distancēties no bijušās sociālistiskās nometnes valstīm atbilst to iespējām.
Nedēļas sākumā ar eirodeputāta Arta Pabrika vieglo roku medijus aplidoja jaunums par to, ka ANO atņēmusi Baltijas valstīm Austrumeiropas valstu statusu un ieskaitījusi tās Ziemeļeiropas valstu vidū. Patiesībā Baltijas statistiskā piederība nav mainījusies vismaz kopš 2002. gada, norāda "Spektr".
Izdevums atzīmē, ka Baltijas valstu elitāro aprindu acīs Ziemeļeiropa nav tikai statistika vien. Tas ir vēl viens solis prom no sociālistiskās nometnes, tuvāk attīstīto valstu klubam, par kura daļu ļoti gribētos kļūt. Apmēram tikpat svarīga Latvijas acīs bija pievienošanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai 2016. gada jūlijā.
Ekonomiskie parametri
Tautas attīstības indekss (TAI) ir populārs kompleksais rādītājs, kas vērtē valsts attīstības līmeni no vairāku parametru viedokļa, ieskaitot IKP, dzīves ilgumu, izglītības kvalitāti un inflāciju. Latvijas rezultāts — 0,819, Lietuvas — 0,839, Igaunijas — 0,861, kas salīdzināms ar veiksmīgākajām Austrumeiropas valstīm — Čehiju, Slovākiju, Poliju, Ungāriju, taču zemāks nekā Ziemeļeiropā (aptuveni 0,9). 2015. gada atskaite liecina, ka NVS valstīs rādītājs nepārsniedz 0,8.
Ja TAI sadalīt tā elementos, IKP uz vienu iedzīvotāju no pirktspējas viedokļa Baltijas valstīs svārstās no 24 līdz 29 tūkstošiem dolāru (Pasaules bankas atskaite par 2015. gadu). Šajā diapazonā atrodas arī Ungārijas, Slovākijas un Polijas rādītāji, čehi ir mazliet priekšā. Taču Ziemeļeiropā, IKP uz vienu iedzīvotāju stabili pārsniedz 40 tūkstošus ASV dolāru, bet Norvēģijā sasniedz 61 tūkstoti.
Sociālā situācija
Ziemeļeiropas (protams, it īpaši tās kodola — Skandināvijas valstu) atšķirīga īpašība ir tirgus ekonomika ar spēcīgu sociālo atbalstu. Daudziem migrantiem piekļuve sociālā nodrošinājuma sistēmai un ar to saistītajām labklājības garantijām bieži vien ir galvenais stimuls pilsonības saņemšanai.
Global AgeWatch Index reitingā, kas vērtē vecākās paaudzes dzīves līmeni, Norvēģija un Zviedrija seko tūlīt aiz līdera — Šveices. Islande, Lielbritānija, Dānija, Somija un Īrija 2015. gadā iekļuva starp pirmajām 15 valstīm.
Igaunija ierindojās 23. vietā, Latvija — 35., bet Lietuva — 63. vietā. Šis rādītājs neļauj tām izcelties austrumvalstu vidū, starp kurām ir Čehija (22. vieta), Polija (32. vieta), Ungārija (39. vieta), Slovākija (40. vieta), taču no jauna dod iespēju atšķirties no citām pēcpadomju republikām — Baltkrievija ierindojusies 64. vietā, Krievija — 65. vietā, bet Ukraina — 73. vietā.
Gaidāmais dzīves ilgums Eiropas ziemeļos un rietumos ir augsts (80-83 gadi). Lietuvā un Latvijā tas sastāda 74 gadus, Igaunijā — 77 gadus, ziņo Pasaules banka saskaņā ar 2014. gada rādītājiem. Savukārt Čehijā pašreizējie mazuļi vidēji dzīvos 78 gadus, Polijā un Slovākijā — 77 gadus, Ungārijā — 76, Bulgārijā un Rumānijā — 75 gadus. Krievi, baltkrievi un ukraiņi arī šajā ziņā atpaliek no Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes un Varšavas līguma organizācijas kādreizējiem partneriem.
Militāri politiskais aspekts
Lai arī ANO uzsver, ka Eiropas dalījums apakšreģionos no organizācijas viedokļa neskar valstu politisko piesaistījumu, dalība starptautiskajās struktūrās ir viens no faktoriem, kas nosaka piederību noteiktai valstu grupai. Lielākā daļa Ziemeļeiropas valstu ir ES dalībvalstis (izņemot Islandi, Norvēģiju un dažas autonomas salas), iestājušās NATO (izņemot Zviedriju un Somiju) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (ESAO).
Šajā ziņā Baltijas valstīm viss ir kārtībā: Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē republikas iestājās vienlaikus 2004. gadā, pēc tam Tallina pat apsteidza Rīgu, iestājoties ESAO, Viļņas pieteikums vēl tiek izskatīts.
Pie tam pēc Padomju Savienības sabrukuma visas trīs valstis saņēma novērotāju statusu Ziemeļu padomē, kas ļauj to pilsoņiem brīvi piedalīties ZP projektos, tostarp arī izglītības jomā. Visbeidzot, Igaunija no jauna apsteidza Latviju un Lietuvu, pirmā iestājoties eirozonā, taču šim faktoram Ziemeļeiropā nav lielas nozīmes: Zviedrija ir saglabājusi kronu, Lielbritānijā pavisam noteikti vēl ilgi saglabāsies sterliņu mārciņa, bet islandieši un norvēģi ne īpaši ilgojas pēc ES.