Šoreiz žurnālists ir vietējais. Apsūdzība — nacionālā naida kurināšana, sadarbība ar Kremļa medijiem un viss no tā izrietošais. Runājot vienkārši — lamājis ķēniņu, proti, uzdrošinājies kritizēt varu un situāciju valstī.
UDD preses dienests paziņoja, ka konstatējis žurnālista materiālus sešos dažādos portālos, kas šķietami tiekot vadīti no KF un okupēto teritoriju puses, bet kratīšanas laikā tika atrasti informācijas nesēji ar pierādījumiem. Drošības mēru vēl apspriež, bet, visticamāk, žurnālistu iesēdinās.
Atceros vecu PSRS laiku anekdoti.
Satiekas amerikānis un krievs.
Amerikānis:
— Pie jums pavisam švaki ar vārda brīvību. Pie mums ikviens var iziet pie Baltā nama un kliegt, ka mūsu prezidents ir idiots.
Krievs:
— Un tad? Mums arī katrs var iziet pie Kremļa un kliegt, ka jūsu prezidents ir idiots.
Izlasot šo ziņu, norausu nostalģijas asaru. Tikai mazliet vairāk nekā gads pagājis kopš brīža, kad Naivie ceļotāji tika deportēti no Ukrainas. Savā būtībā avantūrisks projekts — izbraukt ar mašīnu no valsts rietumiem līdz austrumiem, tika nožņaugts pašā sākumā — virspirms pie darba ķērās blogeri, vēlāk — pats UDD.
Trīs reizes savā lapā sociālā tīklā UDD preses sekretāre Jeļena Gitļanska nosauca dažādus mūsu deportācijas iemeslus, trīs reizes tie neizturēja kritiku. Pēc vienas versijas, mēs dokumentus bijām viltojuši, pēc otras — maršruta lapas neesam iesnieguši, pēc trešās pat esam piekrāpuši drošības dienestu, uzrakstot savus vārdus latiņu alfabēta burtiem. Īstenībā troksnis izcēlās sakarā ar manu iepriekšējo darba vietu Krievijas televīzijā.
Jāpiezīmē, ka atšķirībā no Muravicka, mēs Ukrainu nelamājām. Gluži otrādi: daudzi mūsu lasītāji uzskatīja, ka mūsu materiāli ir "pārāk proukrainiski". Taču nevienu tas nesamulsināja. Katram gadījumam mums izdzina. Tad vēl katram gadījumam iekļāva "teroristu sabiedroto" sarakstos "Myrotvorets" vietnē un aizliedza iebraukt valstī piecus gadus.
No sākuma mēs uztraucāmies. Valentīnam pat neizdevās pastaigāt pa Odesu speciāli šim nolūkam pirktās baltās biksēs. Tad mēs sapratām, ka būtībā mums izdevās parādīt pat vairāk, nekā sākotnēji bijām iecerējuši. Mēs parādījām, kas patiesībā ir vārda brīvība.
Ceļojums pārvēršas par nebeidzamu metaforu virkni, kas ieraudzīja gaismu pēc tā noslēguma. Lieliska un zīmīga bija intervija ar kādas ukraiņu avīzes galveno redaktori. Pati to negribēdama, viņa vienā teikumā iekļāva visu situācijas būtību. "Mums Ukrainā ar vārda brīvību viss ir kārtībā. Mēs runājam visu, ko vēlamies. Vienkārši ir lietas, par kurām nevajadzētu rakstīt." Par apogeju viņas intervijai par vārda brīvību un žurnālistu drošību kļuva lūgums nenorādīt viņas uzvārdu un medija nosaukumu.
Vārdu sakot, mūs deportēja arī caur Facebook. UDD preses sekretāre Gitļanska vienkārši paziņoja savā lapā par deportāciju. Un tālāk klusums. Mēs paši zvanījām uz viņu karsto līniju, centāmies noskaidrot, ko mums tālāk darīt. Mūs palūdza atzvanīt pirmdien pēcpusdienā. Tāpēc no valsts mēs izbraucām paši. No otras puses, labi, ka neapcietināja un nenotika nekas ļaunāks.
Un viss tas, ņemot vērā, ka mēs bijām ieradušies kā Eiropas mediju žurnālisti, ar attiecīgām apliecībām un atļaujām. Mūsu konflikts ar UDD tika risināts Eiroparlamenta un Saeimas deputātu un Latvijas vēstniecības Kijevā līmenī. Nekas nepalīdzēja — pret UDD ar tā Ukrainas nacionālās drošības aizsardzību nav "paņēmienu". Ko tad var runāt par vietējā žurnālista cilvēktiesību ievērošanu?
Es ļoti labi saprotu, ka robeža starp cenzūru un vārda brīvību ir ļoti smalka lieta. Sajust to un mēģināt tajā noturēties ir ļoti grūti. Tas prasa laiku, pieredzi un labu līdzsvara izjūtu. Cenzūra, protams, ir vajadzīga.
Arī Latvijā pastāv ne tikai cenzūra, bet pat formāts. Jebkura izdevuma formāts nosaka tēmas, kas interesē tā lasītājus vai sekotājus. Tā nav politika, tā ir tīrā komercija. Ja es savā Facebook lapā sākšu publicēt neskaitāmus testus, piemēram, "Kas jūs bijāt iepriekšējā dzīvē?" un "Kāda jūs esat tēja", tad mēneša laikā es zaudēšu lielu daļu savu sekotāju.
Tāpat latviešu mediji pievērs acis uz pareiziem Ušakova darbiem, bet krievvalodīgie izbazūnēs par kārtējo Dombravas nedarbu. Tomēr es nevaru iedomāties situāciju, kurā izdevuma redakcijā ielaužas "masku šovs", un noliek žurnālistus uz grīdas, bet pēc tam apcietina par varai nevēlamu materiālu. Neraugoties uz visām mūsu problēmām, Latvijas mediji ir spējuši aizstāvēt savas tiesības uz vārda brīvību vispāratzītas cenzūras ietvaros. Man nāksies vēl četrus gadus gaidīt, līdz beigsies aizliegums iebraukt Ukrainā. Termiņš, protams, nav liels, taču, pieliekot pūles, un galvenais — vēlmi, var paspēt savest kārtībā savu vārda brīvību.
