Mūsdienu žurnālistika nedod lasītājam iespēju atslābināties, atbildot uz visiem jautājumiem, kuri viņam rodas, lasot rakstus – paši, meklējiet paši, trenējiet smadzenes. Pirms dažām dienām cienīga informācijas aģentūra publicēja rakstu par to, ka ģimenes ārsti nepiekrīt premjera piedāvājumiem un pagaidām neizbeigs streiku. Lieta tāda, ka viņi nedomā atkāpties no prasībām palielināt kapitācijas summu savām praksēm.
Tad lūk, kur tas suns aprakts. Kapitācija… pēc tikšanās ar Ģimenes ārstu asociāciju premjerministrs Māris Kučinskis atzinis, ka pārsteigts par ārstu lēmumu. Laikam viņš, gluži kā es, nezināja, kas tā tāda kapitācija ir, taču parādīt savu tumsonību baidījās, lai nezaudētu imidžu. Savukārt žurnālisti izlikās, ka visi jau tāpat zina (izņemot viņus pašus), kas tā kapitācija tāda ir, atkārtojot mazā rakstā šo vārdu kādas desmit reizes. Ak jā, kapitācija! Nu protams, protams. Tas liek atcerēties, kā mūs, jaunos žurnālistus, lietpratēji mācīja – ja lasītājs kaut ko nesapratīs tavā rakstā, pats iesi skaidrot pie avīžu kioska. Un vēl. Mediķiem, redziet, negrib maksāt divkārši par normālo pagarināto dienu. Un kā tas jāsaprot? Bet visi izliekas, ka zina. Piezvaniet savam ārstam un noskaidrojiet – kas tas ir un cik tas ir? Normālā taču ne gluži, jo ir pagarinātā? Vai tad pastāv nenormāli pagarinātā? Līdz 72 stundām bez pārtraukumiem? Vai varbūt pastāv nenormāli saīsinātā? Vai nenormāli īsa?
Atšķirībā no daudziem žurnālistiem, es izrādījos ziņkārīgs, tāpēc ņēmu un piezvanīju. Pēc tam staigāju un ķircināju kolēģus – lūk, es zinu, kas ir kapitācija. Jūs gan nekad neuzzināsiet un mocīsieties.
Taču šajā gadījumā svarīga ir ne tikai erudīcija. Un kas būs pēc tam, kad valdība tomēr izlems paaugstināt kapitāciju, mediķi palūgs palielināt vēl arī koroborāciju? Un pēc tam vēl arī elastības koeficientu? Un pēc tam kompensēt zaudējumu pārpalikumu. Un vestings? Vai tas neizmaksās pārāk dārgi budžetam un nodokļu maksātājiem?
Tie visi ir vārdiņi, ar kuriem man nācās saskarties, kad meklēju kapitācijas nozīmi internetā. Starp citu, es atradu. Tur rakstīts, ka tā ir sistēma, kad pie noteikta ieņēmumu apjoma cilvēks zaudē apdrošināšanas medicīnu un par ārstēšanos visu maksā no savas kabatas.
It kā der, taču nē, garām. Kā man paskaidroja pazīstamais dakteris, kapitācijas summa ir nauda, ko valsts sniedz ģimenes ārsta praksei. Ar to viņš uztur sevi un savu štatu – divas medmāsas un palīgu. Izrādās, viss ir vienkārši un skaidri.
Kā tad būs ar normālo pagarināto darba dienu? Nu, tas ir tā kā virsstundu darbs. Termins arī laikam izdomāts valdībā, lai ārstus apvestu ap stūri.
— Kāpēc jūs ugunsdzēsējiem un citām valsts dienesta kategorijām apmaksājat virsstundas divkāršā apjomā, bet ārstiem nē? – jautās mediķi.
— Jums taču nav virsstundu, jums tā it tāda normāla pagarinātā darba diena. Par ko tad jums maksāt divkāršā apjomā? – izbrīnīsies valdība. Baidos tikai, ka viņiem nav izdevies apmānīt ārstus. Tie paši ir viltīgi un gudri, receptes latīņu valodā raksta, viņus ar kapitāciju tik viegli neapmānīsi.
