RĪGA, 21. oktobris — Sputnik, Jeļena Kirillova. Rīgas geto muzejā notika sēru pasākumi Holokausta mazgadīgo upuru piemiņai.
Otrā pasaules kara gados Latvijā tika nogalināti vairāk nekā 70 tūkstoši ebreju no Latvijas un apmēram 20 tūkstoši — no Rietumeiropas valstīm. Rīgas atbrīvošanas dienā, 1944. gada 13. oktobrī pilsētā bija palikuši tikai 185 ebreji.
Holokausts Latvijā prasīja 16 tūkstošu bērnu dzīvības. 6 tūkstoši no viņiem bija Rīgas geto gūstekņi. Tie ir baismīgi skaitļi — aiz katra no tiem ir mazā cilvēciņa dzīvība, kam atņemta iespēja augt, mācīties, izveidot ģimeni, kļūt par labu cilvēku, kļūt par vienu no mums.
Tāpēc, ka kāds nolēmis: vieniem cilvēkiem ir tiesības dzīvot, citiem — ne, un izdevis pavēli, kāds cits, ne par ko nedomādams, nolēmis šo pavēli izpildīt, bet trešais nolēmis neko nedarīt, lai tā nenotiktu.
Piemiņas pasākumi Rīgas geto muzejā ikvienam atgādina izvēli, ko izdarām ik dienas, un lēmumu saglabāt sevī cilvēcisko, neskatoties ne uz ko. Visi interesenti varēja iepazīties ar nacistu nogalināto bērnu vārdiem.
"No rīta šeit bija bērni no Šveices, viņi piedalījās pasākumā un lasīja bojā gājušo bērnu vārdus. Dienā ekskursijā uz muzeju atnāks vēl pāris klases," — Sputnik pastāstīja muzeja speciāliste Olga Rinkusa.
Viņa paskaidroja, ka piemiņas pasākums nav rīkots par godu noteiktam datumam, taču parasti tas notiek rudenī: "Tā sagadījies, ka rudens ir traģiskākais laiks Latvijas ebreju liktenī. Traģiskākie notikumi ir notikuši rudenī — 30. novembrī un 8. decembrī, kad Rumbulā tika apšauti Rīgas geto gūstekņi."
"Šī akcija nenozīmē, ka Holokausta laikā nogalinātos bērnus mēs atceramies tikai šajā dienā. Mēs paturam viņus atmiņā vienmēr! Taču, skaļi lasot viņu vārdus, mēs šķietami atgriežamies tālaika pasaulē. Neļaujam viņiem pazust un izgaist," — stāstīja Rinkusa.
Lai šie vārdi skan
Pusdienlaikā Rīgas geto muzejā sapulcējās vēstniecību un diplomātisko misiju pārstāvji. Nogalināto bērnu vārdus lasīja Vācijas, Spānijas, Polijas un Krievijas vēstniecību darbinieki. Pirmā vārdu ņēma Rīgas domes deputāte Irina Viņņika.
Klusas mūzikas pavadījumā viņa atgādināja klātesošajiem, ka šodien kopā ar mums klusi, taču nenovēršami stāv pagātne, tagadne un nākotne.
"Pagātnē ir Holokausta zvērības, ko nav iespējams saprast normāla cilvēka prātā. Tas ir izaicinājums dzīvībai. Latvijas zeme raud, klājot Holokausta upurus. Tagadne — tie esam mēs, cilvēki, kuri to nevēlas un nespēj aizmirst. Bet nākotnē ir iespēja pieļaut vai nepieļaut kaut ko tamlīdzīgu. Atceroties pagātni, iespējams nepieļaut tādu briesmu atkārtošanos mūsu zemē, un, skaļi nosaucot bojāgājušo bērnu vārdus, mēs nepieļaujam viņu aizmirstību. Lai viņu pīšļi klauvē mūsu sirdīs," — pēc šiem vārdiem Irina Viņņika sāka lasīt bojāgājušo vārdus un jau pie trešās rindiņas nespēja valdīt asaras.
Pasākums notika iespaidīgās skulptūras "Cerību koks" pakājē. To pašlaik ieskauj kokā grebti ebreju alfabēta burti. Pagaidām visi vēl nav uzstādīti, taču burtu skaits aug.
"Ebreju tradīcija pauž, ka noteikti augšāmcelsies tas, kuru atcerēsies, kurš tiks nolasīts. Kāpēc mēdz teikt, ka ebreji ir grāmatas tauta? Tāpēc, ka tā ir tauta, kas visu laiku kaut ko pieraksta. Visas savas domas un pārdomas. Mēs saprotam, ka visus vārdus neizdosies saglabāt ne uz Raudu sienas, ne mūsu arhīvos. Tāpēc šie ivrita alfabēta burti no koka domāti, lai mēs no tiem saliktu jebkuru vārdu. Lai arī tie nebūs uz papīra un rindā, taču tie būs pierakstīti tādā veidā," — paskaidroja kompozīcijas ieceri muzeja speciāliste Olga Rinkusa.
