Portāls InoSMI publicējis poļu izdevuma Gazeta Wyborcza žurnālista Mačeja Stasiņska (Maciej Stasiński) interviju ar politologu, Varšavas Universitātes darbinieku, bijušo prezidenta Broņislava Komorovska padomnieku Romānu Kuzņaru (Roman Kuźniar).
Gazeta Wyborcza: Vai uzskatāt, ka Francijas jaunā prezidenta Emanuela Makronа tikšanās ar Vladimiru Putinu nesola nekā laba?
Romāns Kuzņars: Nē, nesola. Iespējams, pagaidām tā nav, taču var gadīties, ka drīz tas notiks. Uz to norāda, pirmkārt, negaidītā tikšanās: Makrons tikko paspēja kļūt par prezidentu, kad jau nolēma uzņemt Putinu, proti, valsts prezidentu, ar kuru Francijas attiecības pēdējā laikā nebija visai labas. Uzņemšana bija karaliska. Putins neieradās vienkārši uz izstādi, viņu sagaidīja nevis salonā pie kafijas tases, kur prezidenti būtu aprunājušies ne vairāk kā stundu. Makrons veltīja savam viesim pēcpusdienu Versaļā, un pēc formas tā bija oficiālā vizīte.
— Makronа aizstāvji stāsta, ka viņš nolēmis ņemt vērsi pie ragiem un uzreiz tikties ar pretinieku, kurš nekautrējoties iejaucies Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņā, bet tikšanās Versaļā bija ieplānota ar mērķi demonstrēt Francijas spēku. Turklāt Makrons uzreiz paziņoja Putinam, ka viņa žurnālisti ir nevis žurnālisti, bet ietekmes aģenti.
— Lai saņemtu vērsi pie ragiem, vajag sagatavoties, nevis rīkoties sasteigti. Putins ir spēcīgs spēlētājs. Steiga parāda, kam bija vajadzīga šī tikšanās, tā uzreiz nostādīja saimnieku neizdevīgā pozīcijā. Ko gribēja iespaidot Makrons ar Versaļu? Ne jau Kremļa saimnieku! Maskava — nav province.
— Varbūt frančus?
— Drīzāk gan pats sevi. Izvēloties tikšanās vietu, viņš centās pacelt savu prestižu. Savukārt viņa nepārprotamie izteikumi, kas izskatās kā rājiens viesim par to, ka iejaucies vēlēšanas kampaņā, var kalpot par alibi sarunai par nopietnākiem jautājumiem. Iespējams, Makrons gribēja parādīt, ka viņš nebaidās, taču aiz tā, iespējams, slēpjas kādi ilgtermiņa plāni, kas atklāsies vēlāk. Starp citu, šie vārdi attiecās uz pagātni, bet tagad runa ir par nākotni. Iespējams, tas būs solis attiecību atjaunošanai, izlīguma panākšanai ar Krieviju. Mani uztrauc un interesē šī notikuma ģeopolitiskais konteksts.
— Par ko tas liecina?
— Pēc tikšanās ar Trampu kanclere Merkele sacīja, ka Eiropa nevar paļauties uz ASV, tai nāksies patstāvīgi lemt savu likteni. Makrons saka, ka viņš vēlētos stiprināt partnerību ar Krieviju. Tā ir jauna tēma. Olanda tikšanās ar Putinu nav notikusi Krievijas operācijas Sīrijā dēļ, bet te jaunais prezidents nekavējoties nolēmis viņu pieņemt, pie tam ar lielu greznumu. Agrāk pēc iebrukuma Ukrainā runa bija, ka Maskavai vispirms jāizpilda visi nosacījumi, lai atceltu sankcijas, bet te jau uzreiz runa ir par partnerību.
— Par sankciju atcelšanu neviens nerunā, to uzsvēra Merkele.
— Iespējams, pagaidām šo diskursu nolēmuši saglabāt. Taču, redzot, kā ASV novēršas no Eiropas, eiropieši, iespējams, mēģinās nostiprināt savu pozīciju, uzlabot attiecības ar Krieviju, vienlaikus "atkantējot" to no Trampa. Kompromitējošās ziņas par ASV prezidenta kontaktiem ar Maskavu neļaus viņam, kā viņš gribēja, tuvināties Krievijai. Eiropa var piedot Krievijai grēkus un atjaunot kontaktus. Iespējams, tas ir mēģinājums izveidot paneiropas platformu, ņemot vērā to, ka anglosakšu pasaule Trampa un Brexit dēļ attālinās no Eiropas? Iespējams, gatavojas kaut kas līdzīgs attiecību atslābumam ar PSRS 1960.-70. gados?
Iespējams, Maskavu cenšas noskaņot novērsties no Ķīnas? Tajā noteikti ir arī tradicionālā franču uzņēmēju tieksme nodarboties ar biznesu ar krieviem, vai pat siltas jūtas, ko franči vēsturiski jūt pret Krieviju, tāda vājība pret lielu, drūmu un noslēpumainu valsti.
Ja situācija tiešām ir tāda, rodas jautājums, par kādu cenu tas tiks darīts? Ko izvēlēsies Makrons, ja viņam būs jāizvēlas starp autoritāro un nacionālistisko Poliju un Putina autoritāro un nacionālistisko Krieviju? Skaidrs, ka viņš un viņa valsts izvēlēsies Krieviju. Poļu neoboļševikiem no partijas "Likums un taisnīgums" (Pis) vajadzētu to saprast.
