Specdienesti nevar kļūt par ziņu avotu plašsaziņas informācijas līdzekļiem. Ja nu pēkšņi tā notiek, kā gadījies pēdējā laikā, teiksim, ASV, tas nenotiek tāpat vien, raksta Sputnik Igaunija. Pat šķietama specdienestu publicitāte noved pie to diskreditācijas, uzskata augstākais kara izlūkošanas pensionētais oficieris-analītiķis Villems Roda.
Droši vien ir vērts atgādināt, ka jebkāda izlūkošanas informācija, kas saņemta ar aģentu vai tehnisko līdzekļu palīdzību jebkurā valstī tiek uzskatīta par augstākās slepenības kategorijas ziņām. Tas ir saprotams, jo noplūdes gadījumā var atklāties, kā un kur saņemtas ziņas, tātad var būt apdraudēts visvērtīgākais – aģenti. Izlūkošanas organizācijās tāda rīcība, maigi izsakoties, netiek sveikta un bieži vien tiek stingri sodīta. Turklāt valsts, pret kuru īstenoti izlūkošanas pasākumi, var spert soļus pret informācijas noplūdi, pie tam padarot bezjēdzīgus pat ievērojamus tēriņus.
Pats par sevi saprotams, jebkādā gadījumā izslēgta iespēja publicēt izlūkošanas datus medijos. Taču redzams, ka pēdējā laikā medijos aizvien biežāk parādās materiāli, kuru avots ir specdienesti. Katra sevi cienoša valsts nopietni sargā savus noslēpumus, un, ja šādas "noplūdes" izlūkdienestos nāktu no ļaunprāšu puses, pret vaininiekiem tiktu sperti zibenīgi un stingri soļi. Taču neizskatās, ka notiktu represijas pret kādu no medijiem, kuri savās nesenajās skandalozajās publikācijās pieminējuši izlūkošanas datus.
Ticama nepatiesā informācija liecina
Būtu muļķīgi skaidrot šīs dīvainības ar vārda brīvības principu. Jebkuras valsts likumos atradīsies normas, kas aizsargā "sensitīvas" ziņas, kuru iegūšanai izmantotas, pēc citas valsts domām, nelikumīgas metodes. Īstais iemesls ir tāds, ka pašiem izlūkdienestiem nav nekādu iebildumu pret atmaskojošajām publikācijām, bieži vien viņi tās gatavo paši. Kāpēc gan tagad viņi riskē ar smagā darbā iegūtiem datiem un atklāti stāsta tos pa labi un pa kreisi? Pavisam vienkārši: neviens tādā izskatā publicētais jaunums "no specdienestu" dzīves nav nekāds noslēpums. Tie nekaitē izlūkiem, arī pretinieki nevar gūt neko noderīgu no tādām publikācijām.
Šķiet, specdienesti ir viens no retajiem publiskās informācijas avotiem, kam lasītāji, skatītāji un klausītāji vēl tic. Viņi apšauba politiķi, ierēdņu un pašu mediju vārdus (tam ir savi iemesli), taču uzklausa slepenos "bruņiniekus".
Tātad izlūkdienestu noslēpumu "noplūde" ir tikai politiski ērta informācija, kas vērsta pret politisko pretinieku un neprasa nekādus pierādījumus vai avotu drošības apstiprinājumus.
Nevienā pieklājīgā valstī izlūkdienestiem nav jāsniedz nekādi komentāri, nav jāapstiprina vai jānoliedz informācija, taču atsauce uz izlūkdienestiem padara publikāciju pārliecinošu un solīdu. Domājams, ar laiku zudīs ticība arī izlūkdienestiem, jo parasti tādā paskatā tiek sniegta tikai politiska vai ideoloģiska informācija, kas patīk valdošajām aprindām. Ar atsauci uz specdienestiem tiek publicēta informācija, ziņas par kuru ir nepatiesas vai to pamatā ir tikai minējumi, pie tam patiesības noskaidrošana būtu nevēlama no politiskā viedokļa.
Rodami daudzi piemēri tam, kā vispārēja rakstura "izlūkošanas" informācija tiek izmantota noteiktas personas vai valsts diskreditācijai, apsūdzēšanai par jebkādiem tumšiem nodomiem vai darbībām, par kurām tai patiesībā nav ne jausmas.
Piemēri tālu nav jāmeklē. Piemēram, Igaunijas Drošības policijas (KaPo) ikgadējās atskaites, ASV publicētie materiāli par Krievijas ietekmi prezidenta vēlēšanās, par Donalda Trampa sakariem ar Maskavu, par kiberuzbrukumiem. Pārliecinošu pierādījumu nav, tāpēc ticamību nākas piešķirt ar tādām atsaucēm kā "saskaņā ar izlūkdienestu aprindām tuvas personas apgalvojumiem". Ļoti ērti. Sāksi prašņāt par niansēm, var pārmest nelojalitāti. Tiesa, tāds paņēmiens nepavisam neder kā pierādījums tiesas procesā, jo neviens tiesnesis neņems vērā prokurora argumentus, kuru pamatā būs "slepeni avoti".
Asads ir vainīgs, vainas pierādījumi – slepeni
Specdienestu autoritātes nepārliecinoša pielietojuma jaunākais piemērs apšaubāmā situācijā ir franču izlūkdienesta ziņojums par ķīmisko ieroču pielietojumu Šeihūnā, Sīrijā. Ziņojuma tēzes rada neliekuļotas šaubas un virkni jautājumu. Pielietota indīga viela – zarīns, apgalvo ziņojuma autori. Iebilst būtu grūti, patiešām zarīns.
Pielietotais zarīns ražots saskaņā ar Sīrijas tehnoloģiju, teikts ziņojumā. Ko tas varētu nozīmēt? Kā gāze saistīta ar Sīriju, kā minētā tehnoloģija atšķiras no citām zarīna ražošanas tehnoloģijām? Savulaik Sīrija ražoja zarīnu, un diezin vai tas importēts. Vienlaikus tik godājamas organizācijas ziņojumā gan nāktos atturēties no grūti pierādāmiem apgalvojumiem. Kas apliecina, ka paraugi ņemti tieši Šeihūnā? Kas ņēmis paraugus, vai šis avots ir drošs? Vai ņemts vērā fakts, ka pilsēta atrodas pretošanās kustības dalībnieku kontrolētā teritorijā, ka Sīrijas prezidents Bašars Asads tajā tiek uzskatīts par ienaidnieku, pret kuru var likt lietā jekbkādus līdzekļus? Kāpēc Francija neuzskata, ka būtu nepieciešams nosūtīt uz incidenta vietu Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (OPCW) pārstāvjus? Kāpēc neuzskata par nepieciešamu neatkarīgu ekspertīzi?
Piedevām ziņojumā teikts, ja šajā rajonā esošo opozīcijas grupējumu rīcībā nav ne līdzekļu, ne iespēju ķīmiskā uzbrukuma īstenošanai. Kādi līdzekļi vai apstākļi vajadzīgi tādas indīgas vielas pielietošanai? Vajadzīga tikai kanna zarīna. Kur teikts, ka tā nav nokļuvusi sacelšanās dalībnieku rokās?
Spriežot pēc paša ķīmiskā uzbrukuma apraksta, tam bija vajadzīgas tikai 1-2 kannas. Dažādi Sīrijas rajoni dažādos posmos nokļuva pretējo pušu rokās. Kā var izslēgt zarīna nokļūšanu kāda grupējuma rokās, ņemot vērā šo apstākli? Runa nav pat par Asada aizstāvēšanu pret apsūdzībām, bet gan par to, ka smagas apsūdzības izvirzītas bez stingra pamata un neapgāžāmiem pierādījumiem. Grūtības rada arī tas, ka OPCW neizrādīja īpašu rosmi – neķērās pie izmeklēšanas un neapstrīd vienkāršoto pieeju lietā.
Ķīmiskais uzbrukums patiešām bija, un zarīns patiešām tika pielietots. Taču pašlaik mums nav zināms, kurš tieši īstenojis uzbrukumu, kur tieši tas noticis. Apgalvojumi par to, ka indīgās vielas paraugi ir līdzīgi 2013. gadā iznīcinātajam zarīnam no Asada valdības spēku noliktavām, nebūt neapliecina Sīrijas prezidenta vainu.
Ja apsūdzības ir pierādāmas tikai ar atsauci uz izlūkošanas datiem, nav vērts pat runāt par taisnīgumu un likumību.
Objektīvi izsakoties, patlaban mūsu rīcībā nav nekādu konkrētu pierādījumu tam, ka prezidents Asads būtu saistīts ar indīgu vielu pielietojumu. Notikumu loģika liecina, ka viņa līdzdalība noziegumā ir mazticama, taču to nav iespējams izlēgt pilnībā. Tiesa, tāpēc vien nevajag piemirst nevainības prezumpciju.
"Taliban" šauj no AK, tātad vainīga Krievija
Par ļoti labu izlūkdienestu slepenās informācijas "noplūdes" piemēru kļuva ziņa par to, ka Krievija bruņo un apgādā "Taliban" Afganistānā. Pie tam šo jaunumu pastāstīja amerikāņu ģenerālis Džons Nikolsons, atsaucoties uz viņa rīcībā esošiem šķietami ticamiem datiem. "Taliban" saņemot šaujamieročus: vecā modeļa Kalašņikova automātus (AK), Kalašņikova ložmetējus (PK) un vecā modeļa Dragunova snaipera šautenes (SVD). Tiek apgalvots, ka Krievija pati šos ieročus vairs nelieto, tāpēc ar atlaidēm nododot "Taliban".
Ložmetējs PK patiešām ir ļoti uzticams un drošs ierocis ar lielu darba resursu. Tas pats ir sakāms par vecā modeļa AK un SVD. Taču visus šos šaujamieročus lietoja PSRS spēki Afganistānā, un liels skaits ieroču nokļuva modžahedu rokās.
Pēdējā laikā "Taliban" kļuvis aktīvāks, tātad minēto ieroču pielietojums kļūst acīmredzamāks. Pie tam pēc padomju karaspēka aiziešanas Afganistānā diemžēl palika liels skaits munīcijas un bruņojuma rezerves daļu. Šāda tipa munīcija tiek ražota vairākās pasaules daļās, un iegūt to ir vienkāršāk nekā NATO valstīs ražotos ieročus un munīciju. Ņemot vērā minēro ieroču veco modeļu drošību un vienkāršo ekspluatāciju salīdzinājumā ar jaunajiem ieročiem un to lielo skaitu reģiona valstīs, nav grūti iedomāties, kur to ņēmuši "Taliban" kaujinieki: Krievija nebūt nav vienīgā valsts, kur to var iegādāties.
Nepatiesās ziņas ar atsaucēm uz specdienestu slepenajiem datiem maldina sabiedrību, taču piedevām tās diskreditē pašas izlūkošanas iestādes.
Rezultātā iespējams uzticības zudums izlūkdienestiem, tātad kaitējums valstij var būt daudz lielāks nekā labums, ko nes izlūkinformācijas apšaubāmās "noplūdes". To nestais labums ir īslaicīgs un skar tikai nelielu ieinteresēto personu loku.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
