Sputnik korespondents tikās ar Nadeždu svētku dienā. Viņas brālim 4.maijā bija 80 gadu jubileja. Viņai šobrīd ir 78. Patiesību sakot, gan viņa, gan viņas brālis izskatās tā, ka nemaz nevar teikt, it kā viņi pārdzīvoja Salaspils koncentrācijas nometni. Stipri cilvēki. Un enerģijas viņu acīs liekas, ka pietiks vēl desmit dzīvēm. Bet ja mēs tik zinātu, ko tās acis ir redzējušas…
Asiņainās "burvestības" upuri
Kad sākās karš, Vitālijs un Nadežda bija vēl pavisam mazi bērni. Viņi dzīvoja Osvejas ciematā, Baltkrievijā, netālu no Latvijas robežas. Ieradās vācieši… Asiņainajām ekspedīcijām nacisti izvēlējās ļoti poētiskus nosaukumus: "Burvju flauta", "Maija pērkona negaiss", "Sudrabotā lapsa" un viena no visnežēlīgākajām — "Ziemas burvestība", kas notika arī Osvejā; pret partizāniem, un pie reizes arī pret visiem turienes apdzīvoto vietu iedzīvotājiem. "Burvestība" sākās 1943.gada ziemā. Drīzumā visa Osvejas rajona apdzīvotajās vietās nepalika nevienas nesagrautas mājas… Gandrīz visi Vitālija un Nadeždas ģimenes radinieki un draugi toreiz gāja bojā.
"Kādā ziemas dienā vācieši visus, ko iepriekš nebija nošāvuši, sadzina ciema baznīcā, aplika ar sienu un… Toreiz mēs ar brāli īsti nesapratām, kas notiek. Bet pieaugušo šausmas nevar pat iedomāties. Turklāt vecākus ar bērniem. Mūs taisījās sadedzināt dzīvus. Mūs tur turēja trīs dienas. Un pēkšņi durvis atvēra un izlaida mūs uz ielas.
Tikai mūs nepalaida brīvībā: sadalīja grupās un aizsūtīja uz nometnēm. Mūs ar brāli, mammu, vecmāmiņu un vectētiņu aizsūtīja uz Salaspili. Atceros pirmo dienu, kad mēs tur nokļuvām. Drātis. Aukstums. Bads. Barakas. Atceros arī "šķirošanu". Nākamajā dienā, kad mēs nonācām nometnē, bērnus nošķīra no mātēm (tēvu tur gandrīz nevienam arī nebija, jo tos iepriekš nošāva). Vācieši, savas nežēlības loģiku skaidrojot, teica: tas, lai bērni netraucē mātēm strādāt. Mēs ar brāli palikām Salaspilī, un mammu Poļinu kaut kur aizveda," — atceras Nadežda, kurai nometnē vārda un uzvārda vietā piešķīra numuru "879".
Divas nometnes vienai ģimenei
Viņas mammu, kā arī daudzus citus pieaugušos, no sākuma aizdzina uz Šķirotavas staciju, tur iesēdināja preču vilcienā un aizveda uz Maidanekas nometni Ļubļinas pilsētas nomalē. Tur Poļina atradās līdz pat kara beigām un neko nezināja par bērnu likteni, kuri bija palikuši Salaspilī, kā arī par vecākiem: viņas mammu Mariju un tēti Nikolaju. Viņas tēvu nošāva gandrīz vai pirmajās uzturēšanās dienās Salaspilī: viņam bija vāja redze, un viņš neko daudz paveikt nespēja.
Mariju drīzumā nosūtīja uz nometnes nodaļu Rīgā, Mežaparkā. Un Nadeždas brālis gandrīz nomira drīz pēc mammas nosūtīšanas uz Maidaneku. Agrāk zēns bija slimojis ar skarlatīnu, un nometnē sākās sarežģījumi aukstuma un bada dēļ. Vispār bērni nometnē visu laiku mira…
Rīgā par šīm šausmām zināja daudzi. Un daudzi gribēja palīdzēt bērniem, bet nezināja kā. Un te kaut kādā brīnumainā veidā klostera sievietes Rīgā pārliecināja nacistus atvest bērnus uz pilsētu, lai vietējie iedzīvotāji viņus paņemtu pie sevis "darbam".
Bērni, kurus izglāba mūķenes
"1943.gada maijā mūs ratos atveda uz Rīgu un sāka izdalīt. Todien pie klostera sanāca daudz ļaužu. Manam brālim paveicās, un viņš nokļuva labā vecticībnieku ģimenē, kuri dzīvoja Katoļu ielā. Ģimenē bija trīs meitenes: jaunākā Ļuba, vidējā Zoja, vecākā Zina. Starp citu, Zoja un Zina joprojām ir dzīvas. Viņu mamma, Tatjana Jermolajeva, nebaidījās pieņemt zēnu, kurš gandrīz nomira: šausmīgo iekaisumu dēļ viss kakls strutoja (joprojām ir redzamas rētas), un pastāvīgā bada dēļ vēders bija gandrīz vai caurspīdīgs. Mani gan neviens nepaņēma savā ģimenē un nosūtīja uz bērnu namu Igatē, Limbažu pusē.
Daudzi bija stipri pārsteigti, bet 1944.gadā vācieši ne no šā, ne no tā piešķīra atvieglojumus tiem, kuri tika uzturēti nometnes nodaļās. Svētdienās vecmāmiņai bija atļauts iziet ārpus teritorijas. No sākuma viņa atrada Vitāliju, un pēc tam arī mani. Mēs bijām ļoti priecīgi par šādu tikšanos: atkal kopā!
Vecmāmiņa pāris reizes sarunāja ar kādu un iztaisīja dažas fotogrāfijas ar mums. Lūk šīs fotogrāfijas," — Nadežda rāda pavisam sīkas melnbaltas bildītes. "Tas ir mans brālis pavasarī; stāv aitādā, un te esmu es vasaras "drēbēs": maiss ar trīs izgriezumiem galvai un rokām. Atceros, ka mani lūdza uzsmaidīt fotogrāfijai. Bet es nezināju: kā tas darāms? Vienkārši pacēlu uzacis un kaut kā izstiepu lūpas.
"Nacisti bēga, piesedzoties ar mums"
"Bet pēkšņi mūs atkal nošķīra. Brālis palika Rīgā Jermolajevu ģimenē, bet vecmāmiņu un mani aizdzina uz ostu. Dažas stundas pirms tam vecmāmiņa paguva nodot fotogrāfijas manam brālim, tāpēc tās arī saglabājās. Mūs iesēdināja lielā kuģī, kur uz augšējā klāja blakus mums bija dažādu ļaužu pūlis, un gandrīz visi bija no nometnes. Un uz apakšējā klāja atradās vācu oficieri. Izrādās, vācieši bēga no Rīgas, kurai jau bija gandrīz pietuvojušies atbrīvotāji. Īsāk sakot, vācieši piesedzās ar mums kā ar vairogu. Un beigu beigās kuģi neviens nenogremdēja," — saka sarunas biedre.
Tā Nadežda un viņas vecmāmiņa nonāca Hamburgā. Visus civilos no kuģa nogādāja nometnē Frankfurtē uz Mainas. Bērni tur sēdēja barakās, bet pieaugušus dzina strādāt. Un tā līdz pat kara beigām. Pēc tam šī teritorija kļuva par amerikāņu okupācijas zonu.
Tikšanās pēc kara Meiteni ar vecmāmiņu aizveda uz Kēnigsbergu, kur gandrīz divu mēnešu laikā tika atjaunoti viņu dokumenti, un viņas beidzot varēja atgriezties Osvejā. Un tur… Cilvēki pēc kara sāka atgriezties mājās, bet visapkārt bija tikai bedres un izdegušas sienas. Nadeždas tēvs Grigorijs, kurš kara laikos bija partizānos, pazuda bez vēsts.
"Mēs ar vecmāmiņu paskatījāmies visapkārt un aizbraucām pie mammas vecākā brāļa, onkuļa Sašas uz tālo Arhangeļskas apgabalu. Es nezināju, kur ir mamma. Bet viņa pēc nometnes Maidanekā arī atgriezās Osvejā, tieši tobrīd, kad mēs no turienes devāmies pie viņas brāļa. Nezinu kas, bet kāds Osvejā viņai pateica, it kā mēs visi esam gājuši bojā. Bet neskatoties uz to, mamma vēl cerēja mūs atrast un devās uz Rīgu. Tur viņa satika Vitāliju.
Drīzumā viņa uzrakstīja brālim un uzzināja, ka tur esam arī es un viņas mamma. Nezinu, ko toreiz sajuta mamma, bet varu domāt: bija laimīga. Drīzumā mēs ar vecmāmiņu atraucām uz Rīgu. Tā arī dzīvoju Rīgā kopš tās dienas. Šeit arī svinu Uzvaras dienu vienmēr. Dienu, kad pasauli atbrīvoja no ienaidnieka, kurš nogalināja manus radiniekus un atņēma bērnību," — saka Nadežda.
