Igors Pšeņičņikovs, Krievijas Stratēģisko pētījumu institūta direktora padomnieks aģentūrai RIA Novosti.
Eiropas Savienības Augstā pārstāve Ārlietu un drošības politikā Federika Mogerīni, uzstājoties ANO drošības padomes sēdē, sniegusi zīmīgu paziņojumu. "Mūsu pastāvēšanas 60 gadu laikā esam kļuvuši par lielvalsti, kas cenšas panākt mieru Eiropā, par lielvalsti, kas tiecas panākt drošību un demokrātiju. Mēs atbalstām samierināšanās procesus visās pasaules malās — no Afganistānas līdz Mjanmai," — viņa teica. Skaļš un saistošs paziņojums. Tādā nozīmē, ka to nevar atstāt bez uzmanības, jo no vienas puses tās ir pretrunā faktiem, bet no otras, tās ir Briseles birokrātijas pretenzijas uz globālo virsvaldību.
Kurš jūsu mājā ir galvenais?
Lielvalsts, turklāt vēl atbalsta "samierināšanās procesus visās pasaules malās".
Tā vien gribas teikt: nevajag vilkt šos zābakus, tie jums ir par lielu. Īstais Rietumeiropas un Eiropas Savienības saimnieks ir Amerikas Savienotās Valstis.
Kad uzvaru prezidenta vēlēšanās pērnā gada beigās guva Donalds Tramps, kolektīvā Briseles birokrātijas apziņa apstulba. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā Tramps kritizēja NATO, un pozitīvi izteicās par Vladimiru Putinu — tas biedēja Eiropu. Negaidīti Tramps uzvarēja. Eiropas ierēdņi, kā arī NATO vadība, jutās kā uz kuģa, kas peld bez stūres un burām.
"Kas tagad ir mūsu stūrmanis?! Un kā mēs iztiksim bez viņa?!" — tāda bija to augstāko ES un NATO ierēdņu un atsevišķu Eiropas politiķu paziņojumu nozīme, kuri visi kopā saredzēja Trampā Eiropas un pasaules status quo, kā viņi to izprot, apdraudējumu. Vienkāršāk sakot, kolektīvie Rietumi ar ASV priekšgalā ir miera un demokrātijas balsts, un tiem vienmēr ir taisnība visos jautājumos; Krievija — visu nelaimju pamats un "agresors", tāpēc tā "jāaptur". Un pēkšņi izrādījies, ka jaunais Vašingtonas vadītājs domā citādi. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers īsi pēc Trampa ievēlēšanas teica: "Trampa ievēlēšana apdraud starpkontinentālās attiecības — tās pamatus un struktūras".
Atliek tikai salīdzināt vadošo Eiropas politiķu izteikumus par Trampu pirms viņa ievēlēšanas prezidenta amatā un pēc tās, lai skaidri saprastu, ka Eiropas mēroga lēmumi Briselē tiek pieņemti, atskatoties uz Vašingtonu (vismaz tā bija pirms Trampa), precīzāk sakot, ar tās piekrišanu.
Minēšu tikai vienu raksturīgu piemēru: tagad jau bijušā Francijas prezidenta Fransuā Olanda paziņojums pirms vēlēšanām Amerikā: "No dažiem viņa pārspīlējumiem vienkārši vēmiens nāk". Un pēc: "Man gribētos pēc iespējas ātrāk tikties ar jums (ar Trampu — red.), ņemot vērā mūsu kopējās vērtības un intereses."
Vai lielvalsti iespējams pārvaldīt no okeāna viņa krasta? Var. Bet tā vairs nav lielvalsts.
Kā ES stiprina demokrātiju citos reģionos
Jau daudzus gadus Balkānos kvēlo konflikts starp pareizticīgajiem, lai kur viņi nedzīvotu (Serbijā, Serbijas Republikā Bosnijas un Hercegovinas sastāvā vai Maķedonijā), no vienas puses un musulmaņiem (bošņakiem un albāņiem) — no otras. Katru reizi, kad šis konflikts iedegas, tas draud izvērsties Balkānu karā. ES nez kāpēs aizstāv musulmaņus. Vai arī ieņem "neiejaukšanas" pozīciju, kas līdzinās albāņu provokāciju atbalstam.
Tā notika, piemēram, nesen, ar pasažieru vilcienu, ko Serbijas varas iestādes gribēja laist no Belgradai līdz Kosovskas-Mitrovicas Kosovā, kur naidīgajā vidē kompakti dzīvo vairāki simti serbu. Albāņi atteicās ielaist vilcienu, piedraudot ar spēku. Serbija bija sašutusi, taču apklusa, jo tai piedraudēja ES. Tāpat kā jautājumā par albāņu armijas veidošanu pašpasludinātajā Kosovas Republikā, pārkāpjot savu "konstitūciju". Albāņi jūt ES, NATO un ASV atbalstu.
Tāpat notiek arī kaimiņu Maķedonijā, kur vairākus mēnešus ilgst iekšpolitiskā krīze. Tur albāņu mazākumtautība cenšas piespiest prezidentu Gjorge Ivanovu atbalstīt mazākuma valdības izveidošanu, kas plāno darboties uz "albāņu platformas" un novest valsti līdz federalizācijai par labu albāņiem, neskatoties uz iedzīvotāju vairākuma iebildumiem. Nesen albāņu partijas kopā ar opozīciju, par spīti likumam, ievēlēja albāni vietējā parlamenta spīkera amatā. Valsts prezidents tam nepiekrita, un tas izraisīja maķedoniešu masveida protestus. Kurš prasa Maķedonijas prezidenta piekrišanu būtībā antinacionālās valdības veidošanai, un spīkera ievēlēšanu? NATO un ES.
Lielvalsts un tās pazīmes
Eiropas Savienība sešdesmit gadu pastāvēšanas laikā kļuva par lielvalsti, saka Mogerīni. Manuprāt, es nekļūdīšos, ja teikšu, ka Eiropas diplomātijas vadītāja pauž slēptu Briseles birokrātijas sapni, kas redz sevi šīs pasaules likteņu valdnieces lomā.
Par to, kā darbojas Eiropas pārvaldes sistēma, liecina tas, kā ES sadalījusies "valdniekos" un "vasaļos" pēc Austrumeiropas valstu iestāšanos, kurām būtībā nav balss tiesību.
Turklāt "valdnieku" valstīs pēdējā laikā visi spēki tiek pievērsti "nacionālistisko" kustību apturēšanai.
Tas bija īpaši pamanāms Francijā, kur Makrons un tie, kuri viņu izvirzīja, glāba ES no sabrukuma. Interesanti, ka pat Francijas kaimiņvalstīs franču vēlēšanu atspoguļojums vietējos medijos notika tā, it kā prezidentu ievēlētu pie viņiem, turklāt Makronu attēloja kā pasaules galveno glābēju, bet Lepēnu — kā visu nelaimju nelaimi.
Piemēram, Spānijā, kā rakstīja El País, "visas Spānijas partijas aicināja balsot pret ultralabējo Lepēnu". Laikraksts minēja dažus Spānijas vadošo politiķu izteikumus par to, ka" Eiropas nākotne būs apdraudēta", ja franči ievēlēs Lepēnu.
Vai nav savādi, ka visas partijas neatkarīgi no savām programmām vienbalsīgi iestājās pret kandidātu citā valstī? Tāpat notika Itālijā, Vācijā un visur Eiropas Savienībā.
Lieta vairs nebija nedz politiskajās programmās, nedz sabiedrības slāņu cīņā par tiesībām vadīt valsti. Lieta tāda, ka šodien jebkurā Rietumu valstī cīnās divi galvenie spēki — globālistu birokrātija, kas pārstāv starptautisko kapitālu, un spēki, kas orientēti uz nacionālo un kultūras pašsaglabāšanos un kuru finansiālie resursi nav īpaši lieli. Pagaidām Eiropā uzvar pirmie.
Taču diezin vai iespējams teikt, ka lielvalsts pazīme ir spēja nesabrukt "pirmajā dzīves gadā bez saimnieka".
