Februāra beigās es apmeklēju grāmatu izstādi, kas notika Ķīpsalas izstāžu zālē. Pāris stundas paklaiņojis starp letēm, stendiem un cilvēku bariem, nolēmu izvēdināt galvu un apskatīt apkaimi — lai arī esmu šeit bijis ne vienu reizi vien, nekad tā jēdzīgi pa salu staigājis neesmu.
Alma mater
Manās acīs Ķīpsala ir cieši saistīta ar atmiņām par skolas gaitām. Mūsu klase bija, tā sakot, "ar ķīmijas novirzienu", un skolotāja nolēma, ka ar sešām ķīmijas stundām nedēļā mums nepietiks. Reizi divās nedēļās braukājām uz Ķīpsalu, kur Rīgas Tehniskajā universitātē mums notika praktiskās nodarbības.
Ķīmiju tik un tā apguvu slikti, toties atmiņas par laboratorijas darbiem ir amizantas. Piemēram, mēs mēģinājām ar sērskābi izdedzināt caurumu galdā, un reiz pat izcēlās nopietns skandāls — mēs ieslēdzām palīgtelpā ķīmijas fakultātes docentu, kurš bija atbildīgs par mūsu apmācību. Viņš iegāja pēc reaktīviem un pameta atslēgu ārpusē. Tā nu viens no klasesiedriem to pagrieza. Vēl ilgi docents bungoja pa durvīm un prasīja, lai izlaižam viņu.
Vēlāk, jau žurnālists būdams, uz RTU braukāju, lai analizētu Latvijā pārdodamo minerālūdeni. Mēs nopirkām visu valstī tobrīd pieejamo minerālūdeņu paraugus un pasūtījām ķīmisko analīzi. Toreiz, 90. gadu beigās ar ūdeni viss bija kārtībā.
RTU aziņem ievērojamu dalu salas, kuras platība nepārsniedz 2 kvadrātkilometrus. Ķīpsalā ir vairākas universitātes fakultātes un studentu kopmītnes korpusi. Agrāk universitātes pilsētiņā bija tikai saujiņa pelēku padomju parauga daudzstāvu ēku.
Taču 2010. gadā sākās kopmītņu renovācijas projekta īstenošana, un jau tagad lielākā daļa ēku izskatās krietni jautrāk: no ārpuses — akurāta daudzkrāsaina apdare, iekšpusē — eiropeiski interjeri un mūsdienīgas iekārtas. Valda uzskats, ka RTU kopmītes Ķīpsalā ir vienas no labākajām Rīgā. Tiesa, daži studenti žēlojas, ka dzīve tajās ir padārga.
Renovācijas projektā tika iekļauts arī baseins "Ķīpsala", kas formāli pieder pie RTU ēku komplekta, taču faktiski pieņem apmeklētājus ne tikai no studentu vidus, bet arī no visas pilsētas. Patlaban tajā ir astoņi 50 metrus gari celiņi, lai gan citos baseinos Rīgā ir iekārtoti ne vairāk kā 6 peldēšanas celiņi. Tiesa, jau pirms remonta, šķiet, tas bija labāk pazīstamais un rīdzinieku vidū populārākais baseins.
Pastaiga pa dambi
Ja apiet apkārt baseina ēkai, kas atgādina uz betona balstiem uzstādītu milzīgu taisnstūra šķīvi ar baltu, zilu un bēšu mozaīku gar malām, un aizstaigāt līdz Daugavai, iznāksiet uz Balasta dambja. Manuprāt, tagad tā ir galvenā ievērības cienīgā vieta uz salas.
Šīs ielas aizsākumi meklējami XVIII gs. vidū — Rīgas varasiestādes tolaik sāka celt dambjus gar Daugavas krastiem, lai kontrolētu tās ūdeņus. Dambi uzcēla arī gar Ķīpsalu un tā nostiprināšanai deva atļauju iebraukušajiem kuģiem nomest šeit balastu, kas jūrasbrauciena laikā palīdzēja stabilizēt kuģi, ja tā tilpnēs nebija pietiekami daudz kravas. Tā parādījās nosaukums "Balasta dambis".
Starp citu, arī ar pašas salas nosaukuma izcelsmi saistītas vairākas versijas.
Plašāk zināmā to starpā ir stāsts par to, ka "Ķīpja sala" tā nosaukta, jo uz tās bijušas zvejnieku ģildes vecākajam — Ķīpim piederošās zemes.
Daži speciālisti gan izsaka domu, ka nosaukums cēlies no vācu valodas, kas Rīgā bija plaši izplatīta. Veclejasvācu valodā kip nozīmē "ķīpa, maisā iesaiņota prece", un noliktavās salā tādas preces bija atrodamas milzīgos daudzumos, tāpat kā vietējo iedzīvotāju — zvejnieku un jūrnieku — mājās.
Balasta dambis 300 gadu laikā ir pārvērties par garu ielu. Tas sākas jau uz sauszemes — atzarojas no Raņķa dambja. Uz salu ved neliels tilts. Pa kreisi slejas 22 stāvus augstā Preses nama kārba. To uzcēla 1978. gadā, un padomju laikā te atradās avīžu un žurnālu redakcijas, bet divstāvīgajā piebūvē strādāja tipogrāfija. Pēc savienības sabrukuma ēka ātri kļuva tukša, un tagad tikai dažas kompleksa telpas tiek izmantotas veikalu un noliktavu vajadzībām.
Iepretim padomju augstceltnei, it kā kontrasta labad slejas Rīgas Jahtu kluba ēka — dzeltena savrupmāja ar koķetu tornīti, celta 1989. gadā. Pats Rīgas Jahtu klubs, kas izveidojās 20 gadus agrāk, bija vecākais Krievijas impērijas Baltijas provincēs. Uzplaukuma gados tajā bija vairāk nekā 300 aktīvu biedru. Patlaban ēkā ir atpūtas komplekss.
Tālāk Balasta dambis ved gar vēl vienu augstceltni — Swedbank ēku ar dzejisko "Saules akmens" vārdu. Tā izskatās daudz interesantāka nekā nemākslotais Preses nams: stiklotajās sienās atspoguļojas debesis, un ķīļveida pilons padara to līdzīgu burai. Līdzās ēkai iekārtota gleznaina krastmala un neliels akurāts parks, kurā bieži vizinās skrituļslidu mīļotāji. Zālājā — bronzas statuja, cilvēks, kurš skatās uz Daugavas pusi. Viņa smalkās garās rokas un kājas pat izplūdušas zālē, droši vien, labsajūtā.
Aiz Vanšu tilta plešas neliela pludmale. Tā nav oficiāla atpūtas vieta, jo neatbilst ekoloģiskajiem standartiem, taču ļoti populāra rīdzinieku vidū, tāpēc Rīgas varasiestādes to nesen labiekārtoja: te parādījās soliņi, kabīnes, tualetes, atkritumu urnas un pat kalniņš bērniem. Ir arī vieta sporta spēlēm, un vasarā te strādā neliela kafejnīca.
Neparasta kolekcija
Pie šīs pludmales turpinās Balasta dambis, ko Vanšu tilts pārgriezis uz pusēm. Te to klāj senlaicīgs bruģis, kas vairāk atbilst vietas garam — šeit atrodas tā saucamā "Koka māju kolekcija", ko savākusi arhitekte Zaiga Gaile. Viņa restaurē ēkas visā Rīgā, taču, šķiet, viņas sirds pieder Ķīpsalai.
"Kolekciju" veido senlaicīgas XVIII-XIX gs. mājiņas, kas piederēja vietējiem zvejniekiem, un jaunas, senatnei atbilstoši stilizētas ēkas. Kolekcijas "pērle" ir dažas mājas, kas pārnestas uz salu no citām pilsētas vietām.
Piemēram, šeit ir sarkana māja ar baltiem aizvērtņiem, tā saucamā bagātā pilsētnieka māja. Agrāk tā atradās Baznīcas ielā 18 un veidoja N.S.Krīgera dziedinātavas elements, celta XIX gs. beigās. Starp citu, "bagāta pilsētnieka māju" viegli sajaukt ar māju Balasta dambī 52. Arī tā ir skaista, zema māja ar baltiem aizvērtņiem. Taču šī mājiņa celta tepat, gadus 50 agrāk nekā tās līdziniece, kas te ieradusies no centra.
Starp abām mājiņām nelielā strupceļā slēpjas Žaņa Lipkes memoriālais muzejs. Žanis Lipke — vietējais iedzīvotājs, kurš Otrā pasaules kara laikā glāba ebrejus no Rīgas geto. Viņš slēpa geto gūstekņus savā pagalmā, pagrabā zem šķūņa un pēc tam nogādāja drošākā vietā.
Žanim Lipkem izdevās izglābt vairāk nekā 50 cilvēkus. Lipkem un viņa sievai piešķirts Izraēlas valsts apbalvojums "Taisnīgais starp tautām". Lipkes ģimene joprojām dzīvo tajā pašā mājā un plaši pazīstamajā šķūnī glabā malku. Memoriāls atrodas līdzās viņu zemesgabalam.
Balasta dambis noslēdzas ar lielu ēku kompleksu — agrāko ģipša fabriku. Pirms dažiem gadiem Zaigas Gailes birojs pārvērta fabrikas korpusus par elitāriem apartamentiem. No baltiem, melniem un sarkaniem ķieģeļiem celtās divu un trīsstāvu ēkas veido loku, kura centrā stāv īsts fabrikas skurstenis — tas šeit atstāts kā interesanta pagātnes piemiņa.
Balasta dambī "koka māju kolekcija" nebeidzas, arī salas dziļumā ir interesantas vietas. Te ir baroka stila trīsstāvu māja ar sarkanu dakstiņu jumtu. Tā pārcēlusies šurp no centra, kur stāvējusi jau no XVIII gs. Ļoti interesanta ir dzeltenbrūnā "kapteiņa māja", kura erkera jumts atgādina kapteiņa tiltiņu. Īpašu iespaidu atstāj arī savrupmāja ar ķenguru uz jumta, kas iedēvēta par "austrālieša namu".
Stāsta, ka XXI gs. sākumā šo zemes gabalu nopircis kāds austrālietis. Viņš gribējis nojaukt māju un uzcelt kotedžas pārdošanai, taču aktīvistiem izdevies aizstāvēt vēsturisko ēku. Ārzemnieks zaudējis par to interesi, pārdevis to un aizbraucis, toties jaunais īpašnieks incidenta piemiņai uzsēdinājis uz jumta metru augstu ķengura statuju.
Akurātās mājiņas maigās vai spilgtās krāsās upes krastā rada iespaidu, ka atrodies Holandē vai Vācijā. Protams, pārspīlēt nevajag: gan Balasta dambī, gan salas dziļienē starp rūpīgi koptiem zemesgabaliem redzamas noplukušas, brūkošas mājeles. "Kolekcija" vēl tiek papildināta…
…Vēlāk, atsaucot atmiņā savu pastaigu, brīnījos, cik daudz kas redzams mazajā zemes gabalā: gan izstāžu centrs un augstskola, gan augstceltnes, tirdzniecības centrs, baseins, rūpniecības zonas, muzeji, bagātas un nabadzīgas mājas un pat jahtu piestātnes.
Vēl mēģināju saprast, kā tur pietrūka. Kaut kā tāda, kas Rīgā ir pats par sevi saprotams. Atklāsme nāca tikai pēc brīža: uz salas nav nevienas Hruščova projekta mājas! Un nevienas padomju laikos celtas bloku daudzstāvu dzīvojamās mājas.
Bija studentu kopmītnes, taču tās jau ir renovētas un lepojas ar jauno apdari. Pēc dažiem gadiem būs pabeigta arī citu RTU korpusu renovācija; klīst runas, ka Preses namu gaida rekonstrukcija vai nojaukšana. Iespējams, pavisam drīz Ķīpsala izskatīsies tā, it kā to ne uz mirkli nebūtu skāris padomju laiku celtniecības bums, kas savulaik pārņēma visus pilsētas mikrorajonus, izņemot tikai centru. It kā padomju periods būtu pagājis garām, nepamanot Ķīpsalu.
