Vecmīlgrāvis – "vecais dzirnavu grāvis" – ir neliels un nebūt ne elitārs rajons. Līdz centram ir tālu, sabiedriskais transports nav īpaši ērts, nekādu arhitektūras smalkumu šeit arī nav.
Lielāko daļu Vecmīlgrāvja teritorijas aizņem ostas rūpnieciskās zonas un pelēku bezpersonisku namu rindas. Toties daudzi rajona iedzīvotāji var ikdienas pie loga vērot garām peldošos kuģus. Pie tam no daudziem padomju laikos tapušiem mikrorajoniem šī vieta atšķiras ar interesantu vēsturi.
Klostera mantojums
Sāksim ar to, ka Vecmīlgrāvis radies, tā sakot, ar Romas pāvesta svētību. Vēsturiski dokumenti liecina, ka 1205. gadā, tikai četrus gadus pēc Rīgas dibināšanas pāvests Inocents III pavēlējis bīskapam Albertam uzcelt klosteri pilsētas aizsardzībai no iespējamiem uzbrukumiem.
1208. gadā 10 kilometru attālumā no toreizējās pilsētas robežas pacēlās svētā Nikolaja klosteris. Tā ziņā nonāca teritorija, kurā patlaban plešas mikrorajons. 1266. gadā mūki izraka kanālu, kas savienoja Ķīšezeru ar Daugavu, lai iedarbinātu savas dzirnavas. Kanālu nosauca atbilstoši – par Mīlgrāvi, "dzirnavu kanālu". Tā nu ir radies mikrorajona nosaukums.
Klosteris nepastāvēja ilgi – baznīca bija spiesta pārdot to Livonijas ordenim, kas savukārt pārvērta klosteri par nocietinātu pili. Tā nostāvēja vairākus gadu simteņus. Tagad no pils atlikuši tikai pāris nocietinājumi Vecdaugavas rajonā. Ilgu laiku Mīlgrāvja krastos nekas īpašs nenotika – te stāvēja vien dažas zvejnieku būdiņas. Tikai XVIII gs. beigās Daugavas krastā pacēlās akmens baznīca – bāka, kas norādīja ceļu kuģiem.
Gan baznīca, gan bāka pastāv vēl joprojām. Baltā baznīca (tā nosaukta savu balto sienu dēļ) ir vecākā vēsturiskā celtne Vecmīlgrāvī, taču savu pašreizējo ārieni tā ieguva tikai XIX gs. vidū. Luterāņu dievkalpojumus tajā pavada 1859. gadā uzstādītās ērģeles. Gaismas signāli tiek raidīti no īpaša loga jumtā, 20 metru augstumā virs jūras līmeņa. Gaismas aparāts strādā cauru diennakti.
Osta un kokzāģētava
XIX gs. vidū Mīlgrāvja gultne tika padziļināta un paplašināta. Te izveidojās Rīgas ostas vajadzībām paredzēta piestātne. Drīz vien pēc plaši pazīstama latviešu sabiedriski politiskā darbinieka Krišjāņa Valdemāra, kurš tolaik strādāja Krievijas Finanšu ministrijā, iniciatīvas šajā rajonā atvērās Mangaļu jūrniecības skola. Tā sekmīgi gatavoja kapteiņus, stūrmaņus un mehāniķus Krievijas impērijas flotei, taču 1915. gadā kara dēļ tika evakuēta un vairs Latvijā neatgriezās.
Neskatoties uz vēl joprojām pastāvošo Vecmīlgrāvja cieši saikni ar jūrniecību, rajona attīstību visvairāk ietekmējusi uzņēmēja Augusta Dombrovska darbība. 1887. gadā viņš šeit atvēra kokzāģētavu un vēlāk arī fabriku.
Nabadzīgā zvejnieku ģimenē augušais fabrikants centās parūpēties par cilvēkiem, kas strādāja viņa labā. Viņš nodrošināja strādniekus ar mājokļiem, uzcēla skolu un bērnudārzu. Par Dombrovska līdzekļiem rajonā tika izbruģētas pirmās ielas.
Kultūra pret alkoholismu
Uzņēmējs bija arī pazīstams kā aktīvs alkoholisma apkarotājs. Laikabiedri stāsta, ka par dzeršanu Dombrovskis varējis atņemt strādniekam tiesības dzīvot uz viņa zemes celtā mājā. XX gs. sākumā viņš finansēja lielas ēkas celtniecību, kas bija paredzēta viņa paša radītajai atturībnieku biedrībai "Ziemeļblāzma".
Nekārtību laikā 1906. gadā ēku nodedzināja, taču uzņēmējs nepadevās. Četrus gadus vēlāk viņš uzsāka jaunas ēkas būvdarbus, par ko teica: "Tagad es uzcelšu namu, ko nekāda uguns nevarēs sadedzināt." Jaunā ēka bija pirmā dzelzsbetona konstrukcija Latvijā. Stāsta, ka fabrikants pats zīmējis tās rasējumus.
Galu galā ēka patiešām pārdzīvoja gan savu radītāju, gan biedrību, kurai tika celta, pie tam visu gadsimtu pildīja savu galveno – kultūras un izglītošanas – funkciju. Patlaban tā pazīstama kā kultūras nams "Ziemeļblāzma" un iekļauts arhitektūras pieminekļu sarakstā.
Te notiek koncerti, dažnedažādi pasākumi un festivāli, pulcējas pašdarbības kolektīvi, darbijas studijas bērniem un pieaugušajiem, darbojas Rīgas bibliotēkas filiāle. Plašais parks ar 35 metrus augsto skatu laukumu rotā visu rajonu. 2011.-2013. gg. Rīgas vadība atjaunoja pašu ēku un parku.
Līdzās kultūras namam atrodas vēl viens kultūras piemineklis, kas tapis ar Dombrovska palīdzību – Burtnieku nams. 1908. gadā celtā ēka kļuvusi par savdabīgu kopmītni spilgtākajiem latviešu inteliģences pārstāvjiem. Burtnieku namā bija astoņi dzīvokļi, mākslinieku darbnīca un izstāžu telpa.
Ilgu laiku šeit dzīvoja rakstnieks un folklorists Krišjānis Barons, šeit viņš noslēdza savu epohālo latviešu dainu sistematizācijas darbu.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā nama iemītnieki izklīda, un vēlāk Burtnieku nams vairs nekad nekļuva par radošās inteliģences pajumti. Tomēr ēka saglabājās, un patlaban tajā darbojas par godu Augustam Dombrovskim nosauktā mūzikas skola.
Skarbā romantika
Par Rīgas rajonu Vecmīlgrāvis pa īstam kļuva tikai 1922. gadā. Saikne ar pilsētu nostiprinājās pēc tilta būves pāri Mīlgrāvim 1934. gadā. Padomju laikos rajons attīstījās kā rūpniecības zona; lielākā daļa pirmskara koka ēku tika nojauktas, dzīvojamo zonu aizpildīja piecstāvu nami. Tāds tas saglabājies līdz mūsdienām.
Man pašam Vecmīlgrāvis ir svešs. Savā dzīvē šeit esmu pabijis reizes desmit. Nez kāpēc tā ir iznācis, lai arī Rīgā dzīvoju no dzimšanas. No centra tālu, nekādu darīšanu man tur nebija. Un tomēr šis rajons man saistīts ar ļoti patīkamu atmiņu.
Šeit atrodas Latvijas Krasta apsardzes štābs, un žurnālistu grupai, kuru vidū biju arī es, tika dāvāta iespēja pavērot militārās mācības Baltijas jūrā. Mums tika sarīkota ekskursija helikopterā, un mēs izlidojām no Vecmīlgrāvja rītausmā.
Nekad iepriekš nebiju lidojis helikopterā, taču izmēģināt gribējās. Atceros, kā aizrāvās elpa, kad pacēlāmies gaisā… Zem mums paslīdēja militārās un ostas ēkas, nedaudzie mazdārziņi, piecstāvu bloku māju kārtīgās rindas, atvadas pamāja sniegbaltais bākas baznīcas jumts, un mēs uzņēmām kursu uz jūru, uz bezgalīgajiem plašumiem.
