NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs devis izsmeļošu interviju Šveices avīzei Le Temps. Šoreiz no viņa puses atskanējusi ne tikai tradicionālā un maznozīmīgā frāze par alianses vēlmi uzlabot attiecības ar Krieviju, bet arī vairākas interesantas, taču, maigi sakot, apstrīdamas tēzes, stāsta Rostislavs Iščenko, ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs.
Krievija un NATO
Sāksim ar vēlmi uzlabot attiecības. Kāpēc šai frāzei nav jēgas?
Tāpēc, ka jebkādu attiecību veidošanā vajadzīgas divas puses, proti, jāņem vērā partnera intereses. Taču NATO pieejas pamatā ir ideja, ka mēs draudzēsimies tikai tad, ka Krievija bez iebildumiem pildīs visas alianses iegribas, kurā tā nav iestājusies. Tātad arī NATO lēmumu pieņemšanas mehānismā Krievijas viedoklis netiek ņemts vērā.
Šo pieeju apstiprina arī Stoltenberga tēzes, ko izskatīsim tālāk.
Pirmā teze. NATO nekad nav solījusi tālāku nepaplašināšanos, un ģenerālsekretārs ir gatavs to apstiprināt dokumentāli.
Tā patiešām ir. Mutiskus solījumus deva atsevišķi politiķi, atsevišķu NATO valstu pārstāvji, piemēram, toreizējais Vācijas kanclers Helmuts Kols un ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers. Minētie solījumi netika dokumentēti, un abiem politiķiem, lai arī viņi pārstāvēja alianses nozīmīgākās valstis, nebija ne tiesību, ne pilnvaru runāt visa bloka vārdā, kurā lēmumi (tostarp arī par jaunu locekļu uzņemšanu) tiek pieņemti vienprātīgi.
Mēs pat nevaram apgalvot, ka PSRS vadība tika mērķtiecīgi krāpta. Vienkārši tālaika politiķi un diplomāti (piemēram, Mihails Gorbačovs un Eduards Ševarnadze) nebija pietiekami profesionāli (uzticēšanās arī ir neprofesionālisma pazīme), un nenoformēja dokumentāli piekāpšanos, par ko runāja Rietumi.
Ja jūs neiekļaujat vienošanās tekstā apspriestus jautājumus, atbilstošo saistību nav. Ja jūs sperat kādus "labas gribas" soļus bez juridiski saistošiem dokumentiem cerībā uz sarunbiedra labsirdību, tās ir tikai jūsu grūtības.
Jautājums par paplašināšanos
Toties pārējie Stoltenberga paziņojumi neatbilst ne vispārpieņemtajam starptautisko tiesību traktējumam, ne NATO praksei, ne arī veselajam saprātam.
Viņa otrā tēze. "Ja būtu kaut kas tamlīdzīgs (atteikšanās no NATO paplašināšanās — red.), tas būtu absolūti nepieņemami. Ar kādām tiesībām Vašingtona un Maskava varētu pārrunās lemt Polijas vai Igaunijas nākotni?"
Pat nemēģināsim atsaukt atmiņā to, ka Vašingtona, Maskava un citi vadošie spēles dalībnieki ne vienu reizi vien sarunās izlēmuši ne tikai Polijas vai Igaunijas nākotni vien. 1945. gadā Jaltā Vašingtona, Maskava un Londona izlēma visas Eiropas, lielā mērā — pat visas pasaules likteni.
Starp citu, arī Vašingtonas un Maskavas vienošanās par Vācijas apvienošanu (kuras gatavošanas procesā tika doti mutiski solījumi nepaplašināt NATO) nozīmēja VDR un VFR likteņu lemšanu. Arī Dienvidslāvijas likteni mazliet vēlāk NATO izlēma īpaši neaizdomājoties.
Liksim pie malas precedentus un izskatīsim Maskavas un Vašingtonas hipotētisko vienošanos par NATO nepaplašināšanos.
Krievija un ASV ir suverēnas valstis, kuru vadībai tās starptautiskajā darbībā īpaši jāņem vērā nepieciešamība sargāt savas nacionālās intereses. Pie tam viņu darbības nedrīkst nonākt pretrunā viņu starptautiskajām saistībām.
Ja Vašingtona un Maskava nonāk pie slēdziena, ka viņu interesēs ir bloķēt NATO paplašināšanos, šo valstu līderiem ir tiesības parakstīt atbilstošo dokumentu. Krievija nav NATO dalībvalsts, tāpēc tai nav nekādu saistību ne tās locekļu priekšā, ne arī to valstu priekšā, kas vēlētos iestāties Ziemeļatlantijas aliansē. ASV ir tādas pašas tiesības kā ikvienam alianses loceklim, kuras lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar vienošanos. Tātad, ASV ir tiesības uzlikt veto lēmumam par paplašināšanos, ja tas neatbilst Vašingtonas interesēm vai tās spēkā esošajām starptautiskajām saistībām.
Tieši tādā veidā 2008. gadā NATO samitā Bukarestē Francija un Vācija bloķēja "Darbības plānu" par Ukrainas un Gruzijas uzņemšanu NATO. Un neviens nejautāja, ar kādām tiesībām valstis tā rīkojušās.
Pusaizvērto durvju politika
Te nu mēs loģiski nonākam pie Stoltenberga trešās tēzes.
"Ja NATO teiks, ka ir gatava slēgt durvis tādu valstu priekšā kā Ukraina un Gruzija, lai mīkstinātu attiecības ar Krieviju, tas nozīmētu pilnīgi nepieņemamu situāciju — ietekmes sfēru atjaunošanos, kuras apstākļos lielvalstis var pieņemt lēmumus mazu valstu vietā. Tas būtu ārkārtīgi bīstami," — uzskata Stoltenbergs, taču atzīst, ka dažas NATO valstis pieturas pie "slēgto durvju" viedokļa.
Šī tēze ir lieliska. Pirmkārt, kā jau tika teikts, durvis Ukrainas un Gruzijas priekšā aizvērās jau Bukarestē, pie tam ar mērķi mīkstināt attiecības ar Krieviju.
Otrkārt, alianses ģenerālsekretārs atņem NATO dalībvalstīm tiesības uz suverēnu ārpolitiku. Viņš atklāti apgalvo, ka nekavējoties jāuzņem visi, kas vēlētos iestāties NATO. Vienkārši tāpēc, ka viņi to vēlas.
Treškārt, tādā gadījumā nav saprotams, ar kādām tiesībām NATO atteicās uzņemt Krieviju, kad to vadīja Jeļcins? Tolaik Krievijas valdība atklāti un nepārprotami paziņoja (labu laiku pirms Ukrainas un Gruzijas) par vēlmi iestāties aliansē.
Ceturtkārt, minētā tēze neatbilst NATO nozīmīgākajiem dokumentiem, pat pašam 1949. gadā noslēgtajam dibināšanas līgumam. NATO paziņoja, ka alianses mērķis ir tās dalībvalstu drošība. Tātad jaunas valsts uzņemšana ir pieļaujama, ja nostiprina bloka locekļu drošību, un nevēlama, ja to vājina. Tieši ar šādu formulējumu NATO ne vienu reizi vien atteikusies uzņemt valstis, kas to vēlējušās.
Panika visās frontēs
Rodas loģisks jautājums: kāpēc tad Stoltenbergs izklāsta neadekvātas, spēkā esošajiem starptautiskajiem tiesiskajiem aktiem, NATO noteikumiem un tradīcijām neatbilstošas tēzes, kas turklāt ir pretrunā daudzu alianses vadošo locekļu viedoklim? Acīmredzot tas nenotiek tāpēc, lai kolēģiem un partneriem rastos aizdomas par viņa neizglītotību vai realitātes izjūtas zudumu.
Domāju, ka runa ir par panisko noskaņojumu, kas pārņēmis alianses birokrātiju.
Pašreizējā situācija līdzinās stāvoklim 90. gadu sākumā, kad pēc Varšavas līguma iziršanas un PSRS sabrukuma NATO dalībvalstu locekļu vidū plaši izplatījās ideja par dārgā militārā bloka tālākas pastāvēšanas bezjēdzību. Tikai patlaban situācija no NATO viedokļa ir sliktāka.
90. gadu sākumā viss beidzās ar to, ka rietumeiropiešiem, kuri vēlējās atteikties no NATO pakalpojumiem, ļāva samazināt militāros izdevumus. ASV uzņēmās lauvas tiesu NATO uzturēšanai nepieciešamo izdevumu. Tiklīdz tika atrisināta finansējuma problēma, Rietumeiropa vairs neiebilda ne tikai pret NATO saglabāšanu, bet arī pret Austrumeiropas valstu uzņemšanu. Sāka darboties princips: lai ASV uzņem tos, par ko gatavas maksāt.
Taču tagad ASV jaunā administrācija palielina pati savu militāro budžetu, lai likvidētu valsts Bruņoto spēku tehnoloģisko atpalicību no Krievijas armijas, kas izpaudās Sīrijā. Pie tam Baltais nams stingri pauž apņēmību uzvelt Eiropas plecos lielāku nastu, ko prasa NATO uzturēšana.
Atbildot uz ES mājieniem par to, ka amerikāņu rotaļlietu nāktos finansēt pašai Vašingtonai, ASV skaidro, ka savu drošību nodrošinās arī bez NATO, taču Eiropai nāksies maksāt, ja tā vēlas arī turpmāk sēdēt zem amerikāņu militārā lietussarga. Pie tam "vecie" (Rietumeiropa) un "jaunie" (Austrumeiropa) alianses locekļi pauž atšķirīgu viedokli par NATO mērķiem un uzdevumiem. Ņemot vērā ES un ASV nopietnās ģeopolitiskās domstarpības, kas bojāja attiecības jau Obamas laikā (un tikai pastiprinājās, nākot pie varas Trampam), jautājums par alianses likteni ir daudz asāks nekā 90. gadu sākumā.
Problēmas iespējams atrisināt, ja ir nauda, taču pat sīkas pretrunas var sagraut gigantisku politisko konstrukciju, ja neviens nevēlas maksāt. Un pretrunu skaits NATO ir paliels, pie tam tās padziļinās.
NATO (tāpat kā Eiropas Savienības) birokrātiem ir labs, lieliski apmaksāts un politiski perspektīvs darbs. Nevienam negribas to zaudēt. Tā nu, mēģinot saglabāt savu "mazo biznesu", Stoltenbergs faktiski paziņo, ka NATO locekļi nedrīkst aizstāvēt savas nacionālās intereses — viņiem nav tādu tiesību. Pēc alianses ģenerālsekretāra domām, viņu darīšana ir rūpēties tikai par bloka interesēm — NATO birokrātijas interesēm, kuras acīs lielāks dalībvalstu skaits paplašina tās ietekmi, palielina budžetu un stabilizē stāvokli.
Kad PSRS izrādījās vajadzīga tikai centrālās birokrātijas vajadzībām, tā bez īpaša trokšņa pazuda. Patlaban ar līdzīgu situāciju saskārusies NATO centrālā birokrātija.
Atliek tikai pasmaidīt un pamāt ar roku.
